(Turpinājums no 1.daļas) Kad 16.decembra rītā devos uz sevis īrēto dzīvoklīti, iekāpu 40.autobusā un apsēdos vienā no brīvajiem krēsliem. Bija vairāk par pusstundu laika apdomāt visu pagājušo nakti. Taču man tik ļoti nāca miegs, ka aizmigu, un nogulēju visu ceļu līdz pat galapunktam. Kad izkāpu no autobusa, lēnām gāju mājās, nebija, kur steigties.
Zināju, kas mani sagaida – kaķis. Nevis mans draugs, ar kuru tik ilgi esmu kopā. Viņš pat nebija painteresējies, kā tiku līdz mājām… Tāpēc, tikko iegāju pa durvīm, novilku zābakus, mēteli un uzrakstīju sms Ģirtam: “Čau. Man patika vakardiena. Varbūt kaut kad varam tikties dienas gaismā? :)”. Manam ierosinājumam viņš piekrita un 18.decembrī tikāmies Alfas Čili picā. Līdz tam biju bez liekiem pārdzīvojumiem atvadījusies no pagājušajiem trim gadiem un izšķīros to sava toreizējā drauga. Tādā veidā noskaidroju, ka Ģirtam garšo apmēram tas pats, kas man, izrunājām mīļākās filmas, kuras, plus mīnus, arī sakrita, ieskaitot A Walk to Remember ar Mendiju Mūru. Jutos laimīga, ka man ar kādu kaut kas tik precīzi var saskanēt un zināju patiesību – ka nevis “pretpoli pievelkas”, bet gan “līdzīgais atrod līdzīgo”. Tā turpinājās pāris randiņi – viens kino apmeklējums, viena romantiska pastaiga pa ziemīgo Rīgu, randiņš kafejnīcā, līdz noskaidroju, ka viņš jau esot metis uz mani acis no pirmā kursa. Tik jauki kaut ko tādu apzināties, tikai žēl, ka visu tik ilgi bijām vilkuši garumā.
Un tad pienāca mūsu otrā reize. Šoreiz pie manis dzīvoklī, pilnīgi spontāni, bet ne mazāk kaislīgi kā pirmajā reizē. Viņš bija paņēmis līdzi savu flešatmiņu ar savām mīļākajām dziesmām un mēs pie tām sākām tēlot popielu, vienkārši muļķojāmies, uz ko nekad nebūtu parakstījies mans iepriekšējais draugs, jo viņam vienmēr viss notika kā pēc plāna. Tad sāka skanēt Braiena Adamsa Heaven un es vienkārši nespēju noticēt, ka viņam patīk tāda dziesma. Varbūt tas bija vienkārši triks, bet tas iedarbojās, un man nebija nekādu pretenziju. Mūzika skanēja uz gandrīz visskaļāko, un mēs sākām skūpstīties, un skūpstījāmies ilgi jo ilgi. Bija jau nedaudz nogurušas lūpas, kad viņš novilka savu kreklu. Varbūt viņam bija karsti, bet man vienalga. Viņam bija tāds torss… nu vienkārši seksīgs, meitenes, jūs noteikti saprotat, par ko runāju! 🙂 Es kā atbildei novilku savu topiņu un paliku krūšturī un džinsos. Līdz viņš novilka savus džinsus, kam sekoja manējie. Un atkal uznāca tas karstuma un dulluma vilnis, kas pirmajā mūsu naktī. Es sapratu – man ar viņu ir jābūt kopā.
Tagad esam kopā jau gadu. Katra reize mums ir citādāka. Kaislīgāka. Bet pat viņš nezina, kā es izrīkojos pagājušā gadā. Un nezinu, vai jebkad spēšu viņam tajā atzīties. Varbūt tāpēc, ka nespēju noticēt tam, ka tagad esmu ar viņu, un negribu viņu pazaudēt. Un, ja tu kādam piekodini, lai tavu noslēpumu nevienam nestāsta, tad zini, ka rīt jau to zinās visi. Tāpēc es to paturu pie sevis, jo sev uzticos visvairāk.
Santa, 21
