Tas sākās pavisam vienkārši. Kādu vakaru, atbraucot pēc nogurdinošām brīvdienām laukos, paziņa man atrakstīja neparastu sms. Jautāja, kā man mīlas frontē un vai mani interesētu iepazīšanās. Tā kā vientuļas meitenes statusu baudīju jau ilgāku laiku, piekritu šai viņas savešanas taktikai jeb piedāvājumam.
Viņa iepazīšanās portālā sarakstījās ar kādu puisi, bet, tā kā pašai jau bija citas attiecības, tad “piespēlēja” viņu man. Puisi bija ieinteresēts iegūt manu numuru un satikties. Es piekritu, ka paziņa šo numuru dod. Viņa deva pozitīvas atsauksmes par viņu un iedrošināja mani “nebremzēt” un ļauties mirklim. Ar tekstu, ka viņš grib mani satikt, biju domājusi kaut kad drīz, nevis uzreiz.
Nepagāja ne piecas minūtes, kad puisis jau man zvanīja, gribēja satikt. Bija vēls svētdienas vakars un es jau grasījos iet gulēt, bet viņam izdevās mani pierunāt. Atklājās, ka viņš dzīvo netālu no manis. Sarunājām tikties pie manas mājas.
Viss tālāk notika kā kino. Es vienmēr biju sapņojusi ko tādu piedzīvot, bet man šķita, ka viss, kas notiek romantiskajās filmās, reti notiek dzīvē. Un kur nu vēl ar mani! Bet sanāca savādāk…
Puisis atbrauca man pakaļ ar mašīnu un aizbraucām uz klusāku nomali parunāt. Pirmā lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, ka es neuztraucos un nebaidījos. Lai arī nebiju redzējusi puisi, nekad iepriekš satikusi un zināju vien to, kā viņu sauc un, ka viņš ir vismaz četrus gadus vecāks par mani, es nebaidījos kāpt viņa mašīnā. Parasti mani uztrauc vecāki vīrieši un esmu diezgan ieturēta pret viņiem.
Tajā vakarā mēs sēdējām mašīnā un runājam par visu. Tā kā paziņa bija ļoti daudz par mani jau izstāstījusi viņam (arī visādas pikantas lietas), tad likās, ka man vairs nebūs nekā jauna, ko teikt. Bet sarunas raisījās labi un nopļāpājām gandrīz divas stundas. Vakara izskaņā, viņš mani atveda mājās, pieklājīgi atvadījās un apskāva, teica, ka sazināsimies. Pēc šī vakara jutos kā septītajās debesīs.
Nākošajā vakarā mēs čatojām Skype. Viņš man teica visādas skaistas lietas, izteica savas simpātijas, bet es izturējos neitrāli, jo negribēju likt manīt, cik ļoti un ātri esmu aizrāvusies.
Trešajā vakarā atkal tikāmies. Bijām braukāties ar velosipēdiem. Aizbraucām uz ezeru. Lai arī mums nebija līdzi peldēšanai nepieciešamās lietas, tomēr nespējām pretoties siltā ūdens kārdinājumam un kopā veldzējāmies peldē. Pēc peldes, kamēr apžuvām, pasēdējām pie ezera. Viņš mani apskāva un sildīja. Man šķita, ka tūlīt, tūlīt viss notiks un viņš mani noskūpstīs, bet, nē, viņš pēkšņie piecēlās un teica, ka jāsāk taisīties uz mājām. Biju vīlusies, bet to neizrādīju.
Bijām tikuši līdz manai mājai un atvadoties viņš mani atkal apskāva, kā pirmajā reizē. Bet šoreiz arī noskūpstīja mani. Un es tam ļāvos. Lai arī īss un maigs, tas bija labākais skūpsts, kādu biju saņēmusi ļoti ilgā laika posmā. Jutos pacilāta vēl visu nākošo dienu.
Tad kādu dienu sarunājos ar kolēģi, kura nokārtoja mūsu satikšanos. Dzirdot, cik ļoti priecīga un laimīga es esmu, viņa sajutās vainīga un atzinās, ka vienu vakaru arī viņa bija tikusies ar šo puisi. Un tas bija tieši tas vakars, kad viņš man rakstīja visas tās skaistās lietas. Viņš rakstīja arī viņai, gribēja tikties un kolēģe piekrita. Viņi arī skūpstījās. Es biju vīlusies un diezgan sagrauta. Bet, pārrunājot visas detaļas par un ap puisi, mēs noskaidrojām, ka neviena no mums nezin viņa uzvārdu, neviena nezin nekādas privātas lietas par viņu. Un katrai bija savas atsauksmes par viņu.
Ja es teicu tikai to pozitīvāko, tad kolēģei bija tikai negatīvs iespaids. Viņš viņai esot tieši uzbāzies, uzmācīgi skūpstījis, runājis tikai par seksu, tad es varu teikt, ka pret mani viņš bija maigs, jauks, ieturēts un atstāja pašu pozitīvāko iespaidu. Tā it kā mēs būtu tikušās ar diviem pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem.
Tagad mani uztrauc pašas naivums. Man šķita, ka tas varētu būt sākums kaut kam skaistam. Man šķita, ka starp mani un šo puisi bija jūtu ķīmija, bet es laikam esmu naiva. No vienas puses, mēs taču nebijām pāris, satikāmies tikai pāris reizes un nesolījām viens otram, ka tas būs kaut kas ekskluzīvs, tāpēc es nedrīkstu justies nodota un nelaimīga. Bet no otras puses, esmu ieskatījusies viņā un no sirds ceru, ka man būs tāda iespēja viņu vēl satikt un parādīt, ka varu būt kaut kas savādāks, labāks…
Tagad manī iekšā mokās neziņa, ziņkārība un gaidas. Vai tiešām tas paliks kā jauks vasaras piedzīvojums, ko atcerēties un par ko priecāties, vai arī tam tomēr būs lemts turpināties? Visvairāk mani moka tieši šī neziņa. Un no visas sirds es patiesi vēlos, kaut šis stāsts turpinātos, kaut mūsu skūpsts nebūtu visam beigas un nepaliktu tikai manās atmiņās….
– Iesūtīja Keta, 24
