Nekad nebiju ticējusi nopietnām jūtām no pirmā acu skatiena, bet nu kāds notikums manu viedokli patiešām sašķobīja. Viena parasta diena, viena neparasta tikšanās un jau visu vasaru es jūtos tā, ka pamats zem manām kājām ir burtiski izrauts.
Viss jau būtu lieliski, ja vien šis gadījums un fantāzijas man nebūtu aizliegtas. Un nebūtu aizliegtas arī viņam. Taču tās ir tik viegli pieejamas un, atklāti, sakot, arī realizējamas! Esmu iestrēgusi ceļā uz to. Maldos savās domās un pinos savās vēlmēs. Vai patiešām mēs nedrīkstētu dzīvot pilnvērtīgi, tā, kā pašiem patīk? Nē, jo tas neatbilst sabiedrības normām? Nē, jo tā it kā nav pareizi? Vai patiešām cilvēks nav radīts, lai viņš savas vēlmes varētu īstenot, nevis apcerīgi sapņot par to, kā būtu, ja būtu?
Teikšu atklāti – es viņu gribu un viņš grib mani. Stiprāk, kā jebkad. Pieejamāk, kā jebkad. Mēs to saprotam, bet stāvam kā zemē iemīti, jo nedrīkstam. Bet tik spēcīga, tik nepārvarama ir šī savstarpējā pievilkšanās enerģija! Bezdibenis tuvojas un es jūtu, ka drīz tajā iegāzīšos, turklāt, nenožēlojot nevienu mirkli.
Jolly, 27
