Lai gan kibermobings ir kļuvis par aktuālu problēmu bērnu un pusaudžu lokā, pieaugušo vidū joprojām valda iesakņojušies mīti par to. Piemēram, 17% pieaugušo ir pārliecināti, ka bērniem, saskaroties ar kibermobingu, ir pašiem jātiek ar to galā, un tā ir tikai normāla, pārejoša parādība viņu attiecībās, liecina aptaujas dati*. Savukārt katrs trešais uzskata, ka, atrisinoties kibermobinga situācijai, bērns ātri atlabst un pārdzīvojums pazūd pats no sevis. Mobilo sakaru operatora BITE iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperte, Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska ir apkopojusi un skaidro populārākos pieaugušo mītus par kibermobingu.
# Kibermobings ir normāla bērnu un pusaudžu attiecību sastāvdaļa
Kibermobings ir emocionālā pazemošana internetā, kas visbiežāk izpaužas kā riebīgi komentāri sociālajos tīklos, rupjas ziņas sarakstēs, piemēram, “WhatsApp”, aizvainojošas īsziņas, izķēmotas un internetā publicētas otra bildes vai video u.tml. Tomēr bieži vien pieaugušie nepievērš uzmanību tam, ka bērns ir saskāries ar kibermobingu, jo uzskata, ka tās ir tikai bērnu “spēlītes” – tātad, normāla viņu savstarpējo attiecību parādība, kas drīz vien pāries.
Dzīvojot ar šo pārliecību, pieaugušie pakļauj bērnu diviem nopietniem riskiem. Pirmkārt, viņš, kļūstot par kibermobinga upuri, var noslēgties sevī, justies vientuļš, pazemots un emocionāli ievainots, nevēlēties darīt to, kas iepriekš sagādāja prieku, atteikties iet uz skolu u.tml. Otrkārt, saskaroties ar kibermobingu, bērns pats var kļūt par pāridarītāju un izvērst emocionālo pazemošanu internetā pret citiem skolasbiedriem, jo agresija bieži vien izraisa agresiju.
# Bērns pats tiks galā ar kibermobingu
Ļoti bieži pieaugušie ir pārliecināti, ka bērniem ir jāmācās sevi aizstāvēt, jācenšas pašiem atrisināt problēmas, tā it kā gatavojot viņus “pieaugušo dzīvei”. To apliecina arī aptaujas dati – 17% respondentu ir pārliecināti, ka bērniem, saskaroties ar kibermobingu, ir pašiem jātiek ar to galā, un tā ir tikai normāla, pārejoša parādība viņu attiecībās. Iespējams, ka daļa bērnu patiešām prot sevi aizstāvēt un zina, ko darīt tādā situācijā. Taču ne lielākā daļa.
Patiesībā bērniem nemaz nebūtu jāpaliek vieniem pašiem ar savu problēmu, savukārt pieaugušajam būtu nekavējoties jāiesaistās tās risināšanā – jāuzklausa bērns, sniedzot viņam atbalstu, kopīgi jāizrunā nākamie soļi, kas tiks veikti, lai atrisinātu problēmu u.tml.
# Bērna digitālā dzīve ir viņa privātā darīšana
Pieaugušajiem ir jāizrāda iniciatīva un jāinteresējas par bērnu, ik dienas pajautājot, kā viņam iet, kā arī interesējoties par to, kas notiek viņa digitālajā dzīvē. Piemēram, vaicājot, kas jauns sociālajos tīklos un mobilajās lietotnēs? Ko tur dara tavi draugi?
Pieaugušo interese par notiekošo bērna dzīvē ļaus krietni ātrāk pamanīt problēmas tostarp kibermobingu. Vienlaikus – ikdienišķa saruna veicina savstarpējo uzticēšanos, kas ir ļoti būtisks aspekts, sevišķi tad, ja saskaroties ar emocionālo pazemošanu internetā, bērns nezina, kur vērsties pēc palīdzības un var izstāstīt par to pieaugušajam, kuram uzticas.
# Kibermobings nav sodāma rīcība
Kā stāsta eksperte, bieži vien bērni un pusaudži internetā uzvedas agresīvi, izvēršot kibermobingu pret citiem, jo uzskata, ka paliks nesodīti.
“Digitālā vide un “slēpšanās aiz ekrāna” rada visatļautības un nesodāmības sajūtu. Tā mudina pateikt vairāk, ļaunāk, aizskarošāk, nekā mēs to spētu izdarīt dzīvē. Tomēr jāatceras, ka digitālajā pasaulē darbojas tieši tie paši likumi, kas reālajā pasaulē – par pazemošanu un emocionālo vardarbību, goda un cieņas aizskaršanu, nelikumīgām darbībām ar personas datiem u.c. Arī kibermobings ir sodāma rīcība, par ko paredzēta atbildība likuma priekšā,” stāsta M. Katkovska.
Viņa papildina, ka, vēršoties pie Latvijas Drošāka interneta centra kibermobinga gadījumā, katra situācija tiek individuāli izvērtēta, nosakot, vai tās risināšanā nepieciešams iesaistīt arī Valsts policiju.
# Kibermobings nav nekas nopietns – tas ātri aizmirstas
Trešā daļa aptaujas dalībnieku uzskata, ka, atrisinoties kibermobinga situācijai, bērns par to ātri aizmirst un pārdzīvojums pazūd pats no sevis. Tomēr, kā liecina iniciatīvas “Iekod pirkstā!” ekspertu pieredze, bērna emocionālais atkopšanās process var ilgt gadu un pat vairāk. Savukārt mācību iestādes maiņa ne vienmēr ir risinājums, jo viss, kas nonāk internetā, tur arī paliek. Proti, to, kas publicēts internetā, nav iespējams izdzēst pavisam – pat izdzēšot, piemēram, izķēmotu bildi vai pazemojošu video, tas joprojām ir pieejams, tikai nedaudz grūtāk atrodams.
Papildus tam, bērns var būt spiests ik dienu satikt pāridarītāju un viņa atbalstītājus skolā. Tāpat viņš atcerēties pāridarījumus un pazemojumus vēl ilgu laiku, baidīsies, ka varmāka var atkārtoti izvērst kibermobingu u.tml.
*Aptauja veikta 2019. gada oktobrī sadarbībā ar “Norstat Latvija”, un tajā piedalījās vairāk nekā 1000 vecāku visā Latvijā.
Autors: Bite
27.12.2019.
