Tās lietas, ko skolā māca, lielā mērā pieauguša dzīvē īsti nemaz nenoder. Lūk, 30 cilvēki pāris vārdos atklājuši, kas viņus pārsteidzis, licis vilties, neapmierinājis vai saskumdinājis, par ko viņus neviens nebija brīdinājis bērnībā, kas gaidāms pieaugušo dzīvē
- Par visu jāmaksā pašam.
- Es pēkšņi nekļuvu gudrs vai vieds. Joprojām esmu bērns, tikai ar daudz lielāku atbildību uz maniem pleciem.
- Šodien nopirku rotaļu pistoli. Tagad jūtos nožēlojami. Būt par pieaugušo nav forši.
- Dzīvot atsevišķi no vecākiem nav tik forši, kā tas izklausījās.
- Pēkšņi gribas skaistas mēbeles. Esot pusaudzim nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu gribēt nopirkt glītu sekciju tā vietā, lai dotos ballēties. Sasodīts, mēbeles ir dārgas!
- Mājās nav nekā cita ēdama, tikai zemesriekstu sviests un maize. Nav pat makaronu.
- “Īstās šausmas ir pamosties no rīta un saprast, ka Valsti vada tavi klasesbiedri” – Kurts Vonnegūts.
- Skumjš fakts – es nevaru darīt visu, ko gribu.
- Nedomāju, ka būšu tik nobijusies. Likās, ka man būs visa pasaules pašpārliecinātība, apceļošu pasauli un ko tik vēl ne. Patiesībā, šķiet, man ir trauksmes un panikas problēmas, un es baidos par savu nākotni.
- Jautājums “kas tu gribi būt, kad izaugsi” uz tevi vairs neattiecas.
- Stulbi bija, kad sapratu, ka mans augšanas laiks ir beidzies…līdz ar to arī mana locekļa augšanas laiks.
- Pumpas. Tās nesāk nerasties automātiski. Viņas turpina rasties. Stulbi.
- Likās, ka automātiski tiek pie tiesībām un šika darba, kurā var staigāt ar portfeli. Kāda vilšanās.
- VARU ĒST, KO GRIBU! Slikta pārtika padara resnu.
- Ļoti patika spēlēties ar skūšanās putām un spēļu skuvekli, tēlot, ka skujos kā tētis. Kad pienāca skūšanās vecums, sapratu, ka tas ir pat ļoti kaitinoši un nemaz ne jautri. Nebiju tam gatavs.
- Lielākā vilšanās bija, ka visiem ir problēmas un neviena dzīve nav sakārtota.
- Iztēles trūkums. Var darīt radošu darbu, bet nevar nonākt citā pasaulē, kā varēja tad, ka biju bērns. Es jau mēģināju.
- “Varu ēst tik cukurotas un saldas brokastu pārslas, cik gribu!”… pēc vienas bļodiņas … “Palikšu pie auzu pārslām”.
- Nekas vairs neaizrauj tā, kā bērnībā.
- Izvēles trūkums. Izvēles iespēju “lielajam dzīves piedzīvojumam” kļūst arvien mazāk un mazāk.
- Man nācās saprast, ka dažiem sapņiem nav lemts piepildīties; visam ir cena; grūti atrast īstus draugus; uzticēšanās ir jānopelna; dzīve ir īsāka, kā šķiet; multenēs meloja par mīlestību; mēs attīstam kopējo sistēmu; vienīgais, kas nemainās, ir tas, ka viss mainās; nav tādas lietas kā Karma; daudzi cilvēki izaug par depresijas kamoliem, sastopoties ar augstākminēto; ir vēl tik daudz kā, bet minētais lielā mērā apraksta visu.
- Pusaudža vecums ir kaut kas foršs. Man tā pietrūkst.
- Vecāki ir labākais, kas var būt. Pasaule ir auksta un tumša vieta. Jūs divi esat īpaši.
- 7 gadu vecumā pārtraucu ticēt Ziemassvētku vecītim, zināju, ka vecāki slēpj dāvanas, ar brāli tēlojām, ka guļam, kamēr viņi tās paslēpj pie mūsu gultām. 17 gadu vecumā sapratu, ka Ziemassvētku jautrība un sajūta nerodas no Vecīša, bet gan no vecākiem. Tagad man ir savi bērni, mēs viņiem darām tā pat, kā mūsu vecāki darīja mums. Ir forši, bet ne tik forši, kā bērnībā. Pietrūkst tā milzīgā prieka un satraukuma par Ziemassvētkiem.
- Nav vasaras brīvlaika.
- Rotaļlietu veikalu apmeklējums bija labākais, kas var būt. Tagad jūtos stulbi, ka nevaru sev vēsā mierā nopirkt spēļu pistoli.
- Labas atzīmes negarantē lielisku karjeru.
- Zūd prieks par visu jauno. Man ir jauns darbs, varu pirkt visu, ko gribu – bet nekad nekā nav gana. “Es varu braukt, kur gribu!” kļūst par “Johaidī, šodien atkal jābrauc.” “Es mīlu šo cilvēku, labākais, kas ar mani ir noticis, lielisks seks, varam izrunāties par visu!” ir kļuvis par “Kā tu man riebies, bet tagad mēs dzīvojam kopā un mums ir bērni”.
- Nekad nevarēšu pelnīt ar nodarbošanos ar sportu. Nekad neviens par mani nefanos. Tas dzen depresijā.
- Nekad neiedomājos, ka dzīvošu sistēmā, kas nomāc un liek saviem cilvēkiem justies tik bezspēcīgiem un bezcerīgiem, cik vien iespējams. Vēl briesmīgāk ir tas, ka ir cilvēki, kas nemaz negrib, lai viņu līdzcilvēkiem klātos labāk, kā ir šobrīd. Uzaugot redzēju, kā vecāki pēc augstskolas grāda iegūšanas tiek aicināti strādāt labus ienākumus nesošā darbā, pret viņiem izturējās ar cieņu gan darbā, gan ārpus tā, viņi strādāja, nebaidoties zaudēt darbu un iespējamos bonusus un labumus, kas nāca līdz ar to. Viņiem bija īstas karjeras un tik liela pensija, lai DZĪVOTU nevis IZDZĪVOTU. Un te nu mēs esam. Cik slikti ir jākļūst, lai beidzot ko mainītu?
Un kas tev, kad kļuvi par pieaugušo, sagādāja vilšanos?
