Kāpēc jauna un vesela sieviete nevar palikt stāvoklī? Kāpēc sieviete līdz ar vecumu pieņemas svarā? Kādēļ dabiskais menstruālais cikls pārvēršas par elli? Ginekoloģe-endokrinoloģe ar 35 gadu darba pieredzi, medicīnas zinātņu doktore, Kijevas Starptautiskās universitātes profesore – tagad Veselības centru apvienības (VCA) poliklīnikas Pļavnieki ārste Irina Romaņenko labprāt dalās savās zināšanās un pieredzē par šiem sievietēm tik būtiskajiem jautājumiem.
Jāņem vērā, ka Irina Romaņenko ir pieredzējusi speciāliste tieši reproduktīvās sistēmas traucējumu jomā – savā ginekoloģiskajā praksē viņa izmanto mūsdienīgas diagnostikas un ārstēšanas metodes, palīdzot sievietēm dzimumorgānu un krūšu dziedzeru infekcijas, iekaisumu un hormonālo saslimšanu, menopauzes traucējumu un sāpju sindromu, neauglības, spontāno abortu, dzemdes kakla patoloģiju gadījumos. Gan pacientes Ukrainā, gan nu jau arī Latvijā ir novērtējušas viņas individuālo un pārdomāto pieeju kontracepcijas metožu un hormonu aizstājterapijas medikamentu izvēlē katrai pacientei.
Ar ko nodarbojas ginekologs-endokrinologs?
Ginekologs-endokrinologs ir speciālists, kas nodarbojas ar hormonālo traucējumu izraisītu sieviešu reproduktīvās sistēmas patoloģiju diagnostiku un ārstēšanu, stāsta I. Romaņenko. Turklāt nepieciešamība pēc palīdzības un hormonālā fona korekcijas var rasties jebkurā vecumā. Tā var būt hormonāla ārstēšana menstruālā cikla traucējumu, policistisku olnīcu, smagas asiņošanas, pārmērīga apmatojuma, aknes, premenstruālā sindroma izpausmju, algodismenorejas (sāpīgas menstruācijas) gadījumos.
Ginekologa-endokrinologa konsultācija nepieciešama pareizai hormonālās kontracepcijas izvēlei, kā arī grūtniecības plānošanas laikā, ja ir problēmas ar reproduktīvo funkciju, bijuši spontānie aborti vai nopietnas ginekoloģiskas saslimšanas. Konsultācijas var būt aktuālas perimenopauzes periodā, jo viena no ārstēšanas metodēm ir hormonu aizstājterapija. Šāda ārstēšana, kā likums, tiek izmantota, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, atvieglotu menopauzes izpausmes, gadījumos pēc olnīcu operācijām vai dzemdes izņemšanas.
Luhanskā ārstei ir simtiem bērnu
Irinas Romaņenko māte ir terapeite, tēvs – ķirurgs. Arī viņas vecāku tuvākie draugi ir ārsti, viņu vidū – izcili ginekologi un dzemdību speciālisti, proti, nu jau tik pieredzējusi ārste savulaik uzaugusi ar medicīnu piesātinātā gaisotnē. Pabeigusi Vorošilovgradas Medicīnas institūtu (Luhanska, Ukraina) un saņēmusi diplomu ar izcilību, par ko lepojas. Kā ginekoloģe un dzemdību speciāliste sākusi praktizēt viņas mīļajā Severodoņeckā… Pēc kāda laika ārste uzaicināta darbā uz Luhansku, kur uzticēts vadīt pilsētas veselības centru “Laulība un ģimene”, bet vēlāk – apgabala Ģimenes plānošanas centru, kuru viņa vadījusi ceturtdaļgadsimtu – līdz tam smagajam brīdim, kad ar vīru, arī ārstu, neiroloģijas profesoru Igoru Romanenko, nācās pieņemt lēmumu aizbraukt… Luhanskā ārste atstājusi, kā pati mēdz teikt, simtiem savu bērnu, kuri ieraudzījuši pasauli, pateicoties viņu nākamo vecāku ārstēšanai minētajā centrā.
Kā rodas neauglība?
Neauglība ir mūsdienu pasaules posts. Šobrīd uz planētas dzīvo 48,5 miljoni neauglīgu pāru, un ārste atklāj, ka pat baidās par nākamajām cilvēku paaudzēm…
Pāra neauglības cēlonis var būt sievietei, vīrietim vai dažādu faktoru kombinācija. Ir zināms, ka neauglība sastopama vienlīdz bieži gan sievietēm, gan vīriešiem. Diemžēl daudzas mūsdienu sievietes un vīrieši nesteidzas radīt bērnus pirms 30-40 gadu vecuma, vēloties vispirms iegūt izglītību, apskatīt pasauli, padzīvot sev, nostāties uz kājām. Bet līdz ar gadiem taču palielinās iekšējo un ārējo faktoru skaits, kas var negatīvi ietekmēt auglību, uzsver ārste.
Neauglība var būt saistīta ar dažādām problēmām, piemēram, necaurlaidīgiem olvadiem. Nozīmīga loma ir arī hormonālajiem cēloņiem, piemēram, policistisko olnīcu sindromam. Šajā hroniskā stresa laikmetā tieši hormonālā sistēma ir viena no pirmajām, kas reaģē uz nemitīgu ilgstošo stresu, ko piedzīvo sieviete. Hormonālie traucējumi organismā ietekmē apaugļošanai gatavu nobriedušu olšūnu veidošanās procesu. Tas nozīmē, ka nenotiek ovulācija, kā rezultātā grūtniecība nevar iestāties. Šāda situācija bieži novērojama, ja sievietei ir neregulāras menstruācijas vai to nav, kā arī ja sievietei ir liekais vai nepietiekams svars, norāda ārste.
Svarīga loma ir infekcijas un iekaisuma slimībām, kas var izraisīt neauglību. Mēdz būt traucējumi reproduktīvo orgānu darbībā, kas saistīti ar endometriozi, labdabīgiem audzējiem (miomas vai leiomiomas), endokrīnajām slimībām (vairogdziedzeris, virsnieru dziedzeri), iekšējo orgānu patoloģijām, psihogēniem traucējumiem. Kā jau ārste minēja, nav jāaizmirst arī par vecumu – sākot no 35 gadiem, sievietes reproduktīvais potenciāls samazinās, un pēc 40 gadiem grūtniecības iestāšanās būs daudz mazāk iespējama.
Neauglība nav negrozāms spriedums, tas nenozīmē, ka sievietei nekad nebūs bērnu – ar speciālista palīdzību lielākajai daļai pāru izdodas sasniegt mērķi – grūtniecību – apstiprina Irina Romaņenko.
Nevis kaitīgi, bet pat ieteicami!
Mīts par “briesmīgajiem hormoniem” nāk no pagātnes, kad hormonālo preparātu (kontracepcijas līdzekļu un aizstājterapijas) sastāvā bija pilnīgi citi komponenti, turklāt lielās devās. Dažkārt to lietošana izraisīja blakusparādības, bet, starp citu, nemaz ne tik daudz, atgādina I. Romaņenko. Tieši šīs trīs gadu desmitus senās bailes nomāc vēl šodien un tiek projicētas uz jaunākās paaudzes hormonterapijas medikamentiem… Pēc ārstes teiktā, pašreizējās zāles ir pilnīgi atšķirīgas pēc sastāva, maigākas, ar minimālām blakusparādībām.
Turklāt jebkurai hormonterapijai mūsdienās jābūt individuālai. Ārstam ir iespējas izvēlēties pareizo medikamentu katrai sievietei personīgi, ņemot vērā hormonālo fonu, pavadošās slimības, vecumu, dzīvesveidu utt. Sievietes, kuras saņem pareizo recepti, jūtas labi, viņām nav neizskaidrojamu problēmu ar ķermeņa masas palielināšanos vai aktīvu apmatojuma augšanu tur, kur tam nevajadzētu būt.
Savlaicīga hormonālā menopauzes terapija var samazināt psihoemocionālo izpausmju smagumu, novērst sirds un asinsvadu sistēmas slimību attīstību, osteoporozi un tās izraisītās komplikācijas, uroģenitālo atrofiju, vielmaiņas un kognitīvos traucējumus, pieredzē dalās I. Romaņenko. Turklāt tā ļauj samazināt nāves risku no visa veida slimībām, ļauj palielināt paredzamo dzīves ilgumu un uzlabot tās kvalitāti. Izrādās, ka tieši ginekologs-endokrinologs, nozīmējot hormonterapiju, atrisina daudz problēmu, ar kurām vēlāk var saskarties citi speciālisti.
Vēl I. Romaņenko piebilst, ka mūsdienu hormonālie preparāti kalpo vēža profilaksei. Tas ir tāpēc, ka dažas reproduktīvās sfēras onkoloģiskās problēmas ir saistītas ar nepareizu dzimumhormonu proporciju sievietes ķermenī. Sakārtojot šo attiecību, var novērst dažus “sieviešu” vēža veidus. Tāpēc kopā ar katru pacienti ārste vienmēr cenšas izprast viņas veselības stāvokli, izveidot nepieciešamo diagnostikas pasākumu plānu un pēc tam izstrādāt detalizētu ārstēšanas un novērošanas plānu. Tikai tad ārstēšana būs maksimāli efektīva!
