5. septembrī Latvijas kinoteātros pirmizrādi piedzīvos režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs. Filma ir tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes personiskais stāsts par viņas tēvu – divu politisko lielvaru, ASV un PSRS, dubultaģentu aukstā kara laikā.
“5. septembris kā pirmizrādes diena izvēlēts apzināti, jo tieši šajā dienā 1978. gadā radio Amerikas Balss oficiāli paziņoja, ka padomju diplomāts Imants Lešinskis ar ģimeni pārbēdzis uz Ameriku. Notikumi, kuri atspoguļoti filmā, iepazīstina ar ļoti personisku aukstā kara laika spiega stāstu. Lai arī pagājuši jau vairāk nekā 40 gadi, daudzi jautājumi vēl joprojām palikuši neatbildēti – piemēram, cik daudz par aukstā kara aizkulisēm mēs patiesībā zinām, vai un kādas ir līdzības ar spiegu spēlēm mūsdienās, “ stāsta viens no filmas režisoriem un producents Gints Grūbe.
Filmas galvenā varone Ieva Lešinska-Geibere filmā stāsta par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē, nepārtraukti atrodoties aukstā kara aizskatuvē. Citiem vārdiem – viņa sniedz ieskatu notikumos, kas risinās 40 gadu senā pagātnē un daudziem ir noslēpumā tīti.
1978. gadā Ieva, vēl studente būdama, viesojas ASV pie tēva Imanta Lešinska, kurš tobrīd strādā PSRS diplomātiskajā misijā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Studentes tēvs jau bija lēmis pārbēgt ASV pusē un šo piedāvājumu izteica arī savai meitai. Ģimene piekritusi, un visiem tās locekļiem tika piešķirtas jaunas personu identitātes, lai sāktu jaunu dzīvi. Tomēr jau 80. gadu vidū – pēc tam, kad Imants Lešinskis bija publiski nācis klajā ar faktiem, kas izgaismoja Valsts drošības komitejas (VDK) darbību Latvijā, viņš gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos.
Filma ir balstīta Ievas Lešinskas-Geiberes atmiņās un dienasgrāmatu pierakstos – tas ir mēģinājums noskaidrot patiesību par savu tēvu un tiem aukstā kara notikumiem, kuros viņa bijusi iesaistīta, pašai to pat neapzinoties. Dokumentālās filmas veidošanā piedalījušies arī notikumu aculiecinieki, bijušie ASV Federālās izlūkošanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes, PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki, izlūkdienestu vēstures eksperti. Tāpat filmā izmantots plašs dokumentālo arhīvu materiāls.
Filma Spiegs, kurš mans tēvs (filmas starptautiskais nosaukums ir My father the spy) pasaules atzinību izpelnījās 8. jūnijā Šefīldas dokumentālo filmu festivālā Lielbritānijā, kas ir viens no nozīmīgākajiem dokumentālo filmu festivāliem pasaulē. Tāpat atzinīgi izteikušies arī kaimiņvalsts Igaunijas skatītāji, kuriem filmas pirmizrādi jūlija sākumā bija iespēja apmeklēt Tartu.
“Filma Spiegs, kurš mans tēvs ir meistarīgs skats uz to, ko spožā spiega kino žanrs – neizbēgami valdzinošs, vīrišķīgs un bez bērniem – nekad neataino: ko īsti spiegi dara un kā tas ietekmē viņu bērnus,” pēc filmas noskatīšanās sacīja bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Vēl filmas tapšanas periodā tā izpelnījās augstu starptautisku kinokritiķu novērtējumu – Austrumeiropas dokumentālo filmu projektu forumā East Doc Platform Prāgā, izturot 200 projektu konkurenci, filmas iecere saņēma Čehijas televīzijas speciālbalvu kā viens no daudzsološākajiem projektiem. Savukārt 2018. gadā – jau montāžas stadijā – aptuveni 100 projektu konkurencē filma tika atlasīta fināla astotniekam dokumentālo filmu pēcapstrādes kursos Dok.incubator.
Filmas režiju un scenāriju veidojuši Jāks Kilmī (Jaak Kilmi) un Gints Grūbe, operators ir Aigars Sērmukšs, filmas montāžas režisors ir Armands Začs, komponisti ir Janeks Murds (Janek Murd) un Jans Trojans (Jan Trojans), skaņu režisors – Lukas Ujčiks (Lukas Ujcik). Filma veidota filmu studijā Mistrus Media kopprodukcijā ar Vācijas filmu kompāniju Kick Films, Čehijas kompāniju 8 Head Productions un Igaunijas kompāniju Pimik.
Filmas tapšanu atbalstījis Nacionālais Kino centrs, Creative Europe Media atbalsta programma, Čehijas un Igaunijas filmu institūts, Bavārijas filmu fonds, kā arī Vācijas sabiedriskā televīzija ARD/RBB, BR, Čehijas sabiedriska televīzija, Latvijas televīzija, un Igaunijas sabiedriskā televīzija ERR.
30.07.2019.
