Mūžībā aizgājusi Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere

Saskaņā ar informāciju VDT mājaslapā, Birgere dzimusi 1924.gada 7.maijā Rīgā, beigusi pilsētas 2.ģimnāziju, bet par aktrisi VDT sākusi strādāt 1950.gadā. Pirms tam Birgere gadu nostrādājusi toreizējā Drāmas jeb tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.

Pirmā loma VDT Birgerei bijusi 1950.gada uzvedumā “Dienvidos no 38.paralēles”. Vēlāk viņa spēlējusi tādās izrādēs kā “Precības” (1951, 1970), “Mežs” (1953), “Mīla stiprāka par nāvi” (1954), “Seši mazi bundzenieki” (1955), “Maija un Paija” (1960), “Saules bērni” (1961),

 “Zaļā zeme” (1965), “Tēvocis Vaņa” (1983), “Ugunī” (1987), “Kraujēnu mantinieki” (1989), “Meldermeitiņa” (1991), “Leļļu nams” (1994), “Zelta aunāda” (1994), “Edith Piaf” (1995), “Filumena Marturano” (1995), “Anna Kareņina” (1996), “Mērnieku laiki” (1998), “Minhauzena precības”(1998), “Dzīvais mironis” (1999), “Vasaras ļaudis” (2000), “Aizbirušais avots” (2004), “Idiots” (2006), “Ķiršu dārzs” (2009), “Karalis Līrs nabagmājā” (2009), “No saldenās pudeles” (2010), “Šveiks” (2012), “Raudupiete” (2013), “Pārpratums” (2017) un citās.

Birgere filmējusies arī dažās kino lentēs, tai skaitā viņa iejutusies vecmammas lomā Renāra Vimbas filmā “Es esmu šeit”, kura 2016.gada festivālā “Lielais Kristaps” tika atzīta par gada labāko spēlfilmu. Savukārt 2016.gada 9.maijā pirmizrādi piedzīvoja par Birgeri uzņemtā Lienes Laviņas-Kalnaellas dokumentālā filma “Tev, Rūķi!”.

Par Rūķi Birgeri sauca kolēģi VDT, jo viņa vienmēr bija “klātesoša, uzmanīga, visu zinoša un saprotoša, un mazliet mistiska būtne”, atceras teātra kolektīvs. Pēc kolēģu paustā, Birgere iemiesoja “Latvijas laika” izpratni par lietu kārtību un tādiem jēdzieniem kā darbs, uzticība, gods, viņa bija nerimtīga darbā un “mainīja temperatūru un atmosfēru, parādoties uz skatuves”.

VDT mājaslapā Birgere raksturota kā “smalka, sievišķīga māksliniece, kas saviem jaunības laika tēliem piešķīra lirisku smeldzi un apvaldītu temperamentu, bet pēdējo gadu lomās burtiski kūsā no enerģijas, asprātības un viegluma, kāds raksturīgs tiem, kas zina ko vairāk gan dzīvē, gan mākslā”.

2001.gadā Birgerei pasniegta VDT balva par mūža ieguldījumu, 2009.gadā aktrisei piešķirts Triju zvaigžņu ordenis, bet 2013.gadā viņa uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.

Video

Foto

View this post on Instagram

Rūķim aizmiegot ???? “Kad viņa parādās, telpā mainās enerģija,” teica režisors Elmārs Seņkovs. Teātrī gandrīz katram ir iesauka: nevis palama, bet “ īstais vārds”, kas palaikam izsaka cilvēka būtību. Ruta Birgere Valmieras teātrī bija Rūķis. Vienmēr klātesoša, uzmanīga, visu zinoša un saprotoša, un mazliet mistiska būtne. Tāpat kā Oļģerts Kroders, tāpat kā Džemma Skulme Rutiņa iemiesoja “Latvijas laika” izpratni par lietu kārtību un tādiem jēdzieniem kā darbs, uzticība, gods. Nerimtīga darbā, viņa tiešām mainīja temperatūru un atmosfēru, parādoties uz skatuves. Savam teātrim uzticīga līdz nāvei, viņa prata redzēt jauno un nebaidījās no tā. Pazīt viņu bija prieks, būt viņas uzmanības un mīlestības lokā – gods un laime. Agrā sestdienas rītā Rūķis aizmiga. Saldu dusu, Rūķīt! Varbūt Tavs gars tepat vien Valmieras teātrī paliks. Informācija par atvadīšanos no mūsu mīļās Rutiņas sekos.

A post shared by Valmieras drāmas teātris (@valmieras_teatris) on Nov 16, 2019 at 2:41am PST

Autors: nozare.lv