Šobrīd karstajās diskusijās par Kristīnes Misānes lietu virmo emocijas, pieņēmumi un versijas. Tāpēc, uzskatu, svarīgi ir pateikt galveno iemeslu un mērķi, kāpēc nolēmu pārstāvēt Kristīnes un viņas ģimenes intereses publiskajā komunikācijā. Un kāpēc Misānes lieta attīstījās tā, kā attīstījās.
Publiskajā telpā, kā jau demokrātiskā valstī, izskan karstas diskusijas par Kristīnes Misānes dzīves lēmumiem, kas viņai radījuši nepatikšanas. Vēlējos vērst uzmanību uz atsevišķiem faktiem, kuri šobrīd nav minēti vai jau aizmirsušies diskusiju karstumā.
Tātad – fakti:
Pēdējo dienu laikā publiskajā telpā parādījies viedoklis, ka kāds (domāti Kristīnes tuvinieki, politiķi un mediju pārstāvji) ir vēlējies ietekmēt tiesībsargājošo institūciju lēmumus. Vismaz tā secinājusi Zviedrijā dzīvojošā publiciste Sandra Veinberga, savā publicētajā viedoklī “Misānes skandāls jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus.”
Tā nav tiesa, jo vienīgais mērķis ir informēt un rosināt diskusijas par faktu, ka mūsu acu priekšā tiek bruģēts ceļš Eiropas konvencijas pārkāpumam, kas aizliedz izdot uz 3. pasaules valstīm Eiropas Savienības pilsoni, ja ir pamats uzskatīt, ka tiek apdraudētas pilsoņa tiesības. ASV, starptautiskās organizācijas, ANO, “Human Rights Watch”, “Amnesty International” savos ziņojumos par ieslodzījuma vietām Dienvidāfrikā informē par slepkavību, vardarbības un izvarošanas gadījumiem, kas liek apšaubīt, ka, izdodot Kristīni kriminālvajāšanai uz Dienvidāfriku, viņas Eiropas pilsoņa tiesības tiks ievērotas. Izdodot Kristīni, neviens Eiropas Savienības pilsonis par savu drošību un cilvēktiesību ievērošanu nevarēs justies tik droši kā līdz šim.
Savā viedoklī S. Veinberga stāsta par ļoti līdzīgu gadījumu, kā Zviedrija šobrīd no vardarbīga Dienvidāfrikas Republikā (DĀR) dzīvojoša tēva slēpj māti un trīs viņas bērnus. Viņi identiski kā Kristīne ir bēgusi uz savu dzimteni. No šī fakta ir viens galvenais secinājums – Zviedrija par saviem valstspiederīgajiem spēj parūpēties, jo sociālās aprūpes dienests ģimenei piešķīris slepenu adresi, lai vardarbīgais tēvs nevarētu sievieti atrast. Tai pat laikā minētās publikācijas autore pasmīn, ka Latvija nevēlas, lai “Dānija izdod Eiropas Savienības pilsoni “barbariem” un “mežoņiem” Āfrikā”.
Šeit sekos atbilde uz jautājumu (ko nereti saņemam), kāpēc Kristīne devās uz Mozambiku, ja jau zināja, ka atrodas Interpola meklēšanā?
Nenoliedzami, Kristīne pieļāva kļūdu, dodoties kārtot darba lietas uz Mozambiku. Taču ir būtiski uzsvērt, ka sieviete nezināja, ka atrodas Interpola meklēšanā. Vienlaikus par šo faktu jau 2018. gada beigās bija informēta Tieslietu ministrija, kurai DĀR tiesa bija atsūtījusi Kristīnes Misānes aresta orderi. Taču Tieslietu ministrijai šī informācija bija “paslīdējusi” garām! Jo Latvijā nav sakārtota sistēma ne toreiz, ne tagad, kā aizsargāt savas valsts iedzīvotājus līdzīgos gadījumos.
Jā – tēvam. Nē – vardarbīgam tēvam!
Pēdējo dienu laikā Latvijas mediju virzienā tiek veltīta kritika par objektivitātes trūkumu (piemēram, netiekot atspoguļots pretējās puses (tēva) viedoklis). Kāpēc?
Atbilde ir elementāra. Līdz šim tēvs vai tā pārstāvji ir atteikušies sniegt savu viedokli. Izņemot, protams, publiskoto video un izplatītos stāstus sociālajos tīklos.
Mēs apzināti esam atturējušies no divu pieaugušu cilvēku attiecību iztirzāšanas, vien norādot, ka vardarbības fakts pret Kristīni Misāni tika pierādīts tiesā Dienvidāfrikā, kas Kristīnei izsniedza pagaidu aizsardzības orderi. Tēvam nav ierobežotas tiesības tikties ar meitu. Viņš to var darīt, tikai – nedara.
Kā attīstījās Kristīnes Misānes lieta?
Vairāk kā gadu Kristīnes Misānes māsas lūgums izskanēja klusumā. Šī gada janvāra sākumā saņēmām zvanu no Mārītes Batrakas ar lūgumu palīdzēt, piesaistot situācijai mediju un sabiedrības uzmanību. Jo vairāk kā gadu viņa staigājot pa valsts institūcijām, bet neviens tā īsti neesot spējis palīdzēt. Vairāk kā gadu!
Kopš 2018. gada – aizpagājušā gada beigām (!!!) Mārīte bija daudzas reizes gājusi un lūgusi Ģenerālprokuratūrā palīdzību. Centusies aizklauvēties līdz ģenerālprokuroram, kurš tā arī neatrada laiku satikties. Vairākkārt tiekoties ar prokuroriem, Kristīnes māsai nācās atbildēt arī uz tādām replikām kā “kāpēc viņa sagājās ar to…” un “kāpēc Kristīne nebēga viena un neatstāja bērnus DĀR”…
2019. gada februārī LR Ģenerālprokuratūra, atbildot uz “Pietiek.com” jautājumu par Kristīni Misāni, plātīja rokas un atrunājās, ka neko šai lietā vairs izdarīt nevar. Vairāki mediji šo to pārpublicēja un viss aizgāja nebūtībā!
Paralēli klusītēm strādāja Ārlietu ministrija. Jā, piekrītu, vienīgā ministrija, kas lietas labā centās kaut ko darīt. Mans jautājums šodien – ja toreiz Ārlietu ministrija skaļi būtu sākusi runāt par šo traģēdiju, vai Kristīnei nebūtu vairāk iespēju nokļūt mājās?
Savukārt lasot Tieslietu ministrijas vispārējās frāzes, mani “sajūsmina” tās pārstāvju rutinētā atkārtošanās māksla.
Jau 2019. gada martā Tieslietu ministrijas pārstāvis Mārītei Batrakai atbildēja, ka “neko nevar darīt šajā tiesāšanās stadijā, jo neesot nekāda savstarpējā sadarbības līguma.” Ja K. Misāni izsūtīšot, tad viņi domās, kā iesaistīties. Ar savstarpējās sadarbības līgumu, šķiet, domājot Dienvidāfriku.
Tātad – jau pirms gada principā norakstot Kristīni! Līdz pat pagājušā gada novembrim Tieslietu ministrijas Starptautiskā sadarbības departamenta pārstāvis visus Mārītes lūgumus noraidīja, atkārtojot, ka neesot sadarbības līguma starp valstīm. Līdz 20. novembrim, kad Mārīte jau skaidri definēja pirmo datumu, kad nolemts Kristīni izsūtīt uz DĀR, Tieslietu ministrija beidzot nosūtīja vēstuli Dānijas Tieslietu ministrijai ar lūgumu neizdot Kristīni. Atbilde no Dānijas nesekoja un arī mūsu ministrija par šo faktu tā īsti nesatraucās.
Pērnā gada oktobra beigās, kad Mārīte Batraka personīgi iesniedza vēstuli Valsts prezidenta kancelejā, Ģenerālprokuratūra un Tieslietu ministrija sāka gausi, bet kustēties.
Dānijas Karaliste, kuras kartē nav Latvijas
Daži vārdi par Dānijas Karalisti. Protams, dāņi, saņemot mūsu Ģenerālprokuratūras visnotaļ likuma ietvaros sagatavoto atteikumu izdot aresta orderi Kristīnei Misānei, var slaucīt rokas nevainībā. Viņi piedāvāja, mēs atteicāmies. Runājot ar atsevišķiem politiķiem par šo lietu ne reizi vien dzirdēju “nesaprotu, kas notiek. Dāņi mūs ignorē!”; “dāņi mūs ignorē visos līmeņos! Neatbild uz notām, e-pastiem, vēstulēm”, “izrādās viņu kartē Latvija kā valsts neeksistē.”
Un – arī dāņi šobrīd rīkojas likuma ietvaros, nemitīgi uzsverot uz tiesu sistēmas neatkarību. Kaut gan …… Britta Nilsena atrodas vienā cietumā ar Kristīni Misāni. Un tiks tiesāta jau šonedēļ. Vienlaikus, kā Dānijas prokurors uzsvēris, “steidzamības kārtā” Kristīne Misāne ir jāizdod Dienvidāfrikai. Apbrīnojama uzstājība no Dānijas prokuratūras puses, vai ne? Sakritība vai nē, bet Britta Nilsena no apcietinājuma Dienvidāfrikā uz ieslodzījuma vietu Dānijā tika nogādāta neticami ātri.
Kas tālāk?
Šobrīd vienīgā Kristīnes cerība ir mūsu varas pārstāvju spējā piecelt dibenus no krēsliem un rīkoties. Izlemjot ne tikai, kā palīdzēt Kristīnei Misānei, bet arī skaidri pasakot, ka Latvija ir gatava sievieti pārņemt uz Latviju. Tāpat arī, reaģējot uz milzīgo sabiedrības atbalstu, piedāvāt savu redzējumu un risinājumu, kā nepieļaut, lai nākotnē “Kristīnes Misānes lietas” atkārtotos (kas, spriežot pēc pēdējiem paziņojumiem medijos, jau notiek).
Sabiedrības atbalsts ir milzīgs. Tāpēc paldies katram, kurš mums raksta, sniedz padomus vai ieteikumus par konkrētiem rīcības soļiem, izsaka atbalstu Kristīnei un jau neatkarīgi un absolūti nesavtīgi rīko dažādus atbalsta pasākumus. Vēlamies uzsvērt, ka Kristīnes Misānes tuvinieki un Kristīne personīgi lūdz savus atbalstītājus ievērot visas Latvijas valsts likumdošanas normas. Kā arī būt maksimāli diskrētiem savus komentāros un viedokļos par Latviju un Dāniju.
Kristīne Misāne: “Nav vainīga valsts, bet sistēma, kas Latvijā nav gatava rīcībai līdzīgās situācijās. Un es ļoti ceru, ka mans gadījums nākotnē palīdzēs citām sievietēm operatīvi saņemt visu nepieciešamo informāciju un palīdzību no valsts institūciju puses”.
Autors: Iveta Dzērve
