Pirms divdesmit gadiem es kādās viesībās satiku cilvēku, kurš pastāstīja šo stāstu, kurš mani sajūsmināja un iedvesmoja uz ilgu laiku. Stāsts bija par viņa jaunāko brāli, kurš centās kļūt par mākslinieku. Stāstītājs izstāstīja zīmīgu, jautru gadījumu, kas labi raksturoja viņa mazā brāļa drosmi, radošumu un paļāvību.
Mazais Brālis, aizrautīgs topošais gleznotājs, izmantoja visus ietaupījumus un aizbrauca uz Franciju, lai pabūtu skaistuma un iedvesmas gaisotnē. Kādu dienu Mazais Brālis kafejnīcā uzsaka sarunu ar pievilcīgu jaunu vīriešu pulciņu, un izrādījās, ka tie ir cilvēki no izsmalcinātu aristokrātu aprindām.
Aristokrātiem Mazais Brālis iepatikās, un tie viņu nedēļas nogalē ielūdza uz sarīkojumu kādā pils ielejā. Viņi solīja, ka tas būšot gada izcilākais pasākums. Tur piedalīšoties bagāti un slaveni ļaudis vairāki Eiropas karaļnamu pārstāvji. Un, pats galvenais – tā būšot masku balle, kurā neviens netaupīšot naudu kostīmam. To nedrīkstot laist garām – Sagādā tērpu, viņi teica, un pievienojies mums!
Mazais Brālis pacilāts veltīja visu nedēļu kostīmam un bija pārliecināts, ka tas izdosies žilbinošs. Viņš apskrēja visu Parīzi, meklēdams audumu un materiālus, neskopojās ar iztēli un drosmi un pievērsa uzmanību ikvienai detaļai. Tad viņš devās uz pili. Mazais Brālis ar paceltu galvu iegāja balles zālē. Un tajā brīdī viņš uzreiz saprata savu kļūdu. Ši patiešām bija masku balle – jaunie draugi nebija viņu maldinājuši, taču, sarunādamies franču valodā, viņš bija palaidis garām vienu detaļu: šī bija tematiska masku balle.
Temats bija viduslaiku galms, bet Mazais Brālis bija pārģērbies par omāru.Visapkārt viņam pulcējās Eiropas bagātākie, skaistākie cilvēki, tērpušies krāšņi zeltainos, izsmalcinātos viduslaiku galma tērpos, rotājušies dzimtas dārgakmeņiem, un žilbinoši pāri eleganti griezās valsī izmeklēta orķestra mūzikas pavadībā. Mazais Brālis turpretī bija ģērbies sarkanā, cieši pieguļošā triko, sarkanās zeķēs, sarkanās baleta kurpēs, un viņa ietērpu papildināja milzīgas, sarkanas porolona spīles. Arī seju viņš bija nokrāsojis sarkanu. Šeit man jāpiebilst, ka Mazais Brālis bija vairāk nekā sešas pēdas garš un diezgan kalsns, bet garie, kustīgie taustekļi uz galvas šķietami padarīja viņu vēl garāku. Un, protams, viņš šajā telpā bija vienīgais amerikānis. Ilgu, mokošu bridi Mazais Brālis nekustēdamies stāvēja kāpju augšgalā. Daudz netrūka, lai viņš kaunā būtu meties projām. Tomēr Mazais Brālis neaizbēga.
Apņēmībā izcīnīja virsroku. Viņš bija nokļuvis līdz šejienei. Viņš bija ieguldījis milzīgas pūles maskas darināšanā un lepojās ar to. Viņš dziļi ievilka elpu un lepni iesoļoja deju zālē. Šis kostīms taču bija viņa veikums, un viņš to bija vēlējies izrādīt šajā sarīkojumā. Tas bija labākais, ko viņš varēja piedāvāt.
Kad viņš ieslīdēja aristokrātu pūli, visapkārt iestājās klusum, dejas pierima. Orķestris pārstāja spēlēt. Ap Mazo Brāli sapulcējās viesu loks. Beidzot kāds jautāja, kas viņš, pie velna, esot. Mazais Brālis zemu paklanījās un pavēstīja: “Es esmu galma omārs.” Un tad atskanēja smiekli. Tas nebija izsmiekls – tas bija prieks. Publikai viņš ļoti patika. Patika viņa labsirdība, viņa dīvainība, viņa milzīgas, sarkanas spīles, viņa kalsnais košā, elastīgā triko ieģērbtais dibengals. Viņš šajā pulkā bija viltnieks, triku meistars un tādējādi kļuva par vakara naglu. Mazais Brālis tovakar pat dejoja ar Beļģijas karalieni. Tieši tā jārīkojas, mīļie! It viss, ko es sava dzīvē esmu radījusi, kādā brīdī man ir licis justies kā zēnam, kurš iegājis masku ballē, ģērbies pašdarinātā omāra kostīmā. Bet tādā brīdī ir stūrgalvīgi jāiet tālāk ar augstu paceltu galvu. Jūs kaut ko esat radījis, un jūs drīkstat pasniegt to atklātībai.
Nekad neatvainojieties, neizskaidrojieties un nekaunieties par to. Varbūt jūs izmetīs pa durvīm – bet varbūt arī neizmetis. Visticamāk, tomēr neizmetīs. Kāds var pat uzlūkot jūs par izcilību. Varbūt jūs beigu beigas pat dejosiet ar karalieni.
Iespējams, arī, ka jūs dejosiet viens nomaļā pils kaktā, vēzējot tukšumā savas lielās, lempīgās porolona spīles. Arī tā nav traģēdija. Reizēm notiek arī tā.
Lai nu kā, nekādā ziņa nevajag pagriezties un doties projām. Jo tad jūs zaudēsiet viesību spožumu, un tas būtu ļoti bēdīgi – jo, ticiet man, mēs neesam gājuši tālu ceļu un ieguldījuši lielas pūles, lai pēdējā brīdī ciestu zaudējumu.
Dieviete.lv redaktore Krista Klenataka iesaka izlasīt Elizabetes Gilbertas “New York Times” bestselleru “Lielā Burvība”! Starp citu, Elizabete ir arī romāna “Ēd, Lūdzies, Mīli” autore, grāmatai ir arī filma, kuras galvenajā lomā ir Holivudas zvaigzne Džūlija Robertsa. Grāmata stāsta par drosmi dzīvot radoši, tajā ir ne mazums iedvesmas stāstu, kuri šajā laikā ir tik ļoti nepieciešami. Lai jums laba veselība un gaišas domas!
Autors: Elizabete Gilberta grāmata „Lielā Burvība”
