Piektdien aprit gads, kopš Krievija, turpinot jau 2014.gadā sākto agresiju, sāka plašu, pilna apmēra militāru iebrukumu Ukrainā.
Karu pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina pavēles sāka Krievijas armija, kas kopš 2021.gada marta lielā skaitā bija izvietota netālu no Ukrainas robežas ar Krieviju, Baltkrieviju un Krievijas jau 2014.gadā okupēto Krimu. Karadarbība Ukrainas austrumos norisinājās jau kopš 2014.gada, kad Krievijas anektēja Krimu un veica agresiju Ukrainas austrumos. Gadu pēc kara sākuma Putins turpina apgalvot, ka Krievija karu neesot izraisījusi un visā ir vainīgi Rietumi.
Rietumvalstis jau pirms iebrukuma ziņoja par Krievijas plāniem. ASV prezidents Džo Baidens 19.februārī paziņoja, ka Putins ir nolēmis iebrukt Ukrainā, liecina notikumu hronoloģija.
Pēc gara “vēstures traktāta” 21.februārī Putins parakstīja dekrētus par okupēto Austrumukrainas teritoriju “neatkarības” atzīšanu. Šajā pašā dienā Putins uzdeva Aizsardzības ministrijai nodrošināt, lai Krievijas bruņotie spēki “uzturētu mieru” pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikās” (DTR un LTR), kuru “neatkarību” Krievija atzinusi.
Dienu vēlāk, 22.februārī, Putins paziņoja, ka Maskava okupēto Donbasa teritoriju “neatkarību” esot atzinusi Ukrainas teritoriāli administratīvā dalījuma robežās. Tikmēr jau 23.februārī Kremļa administrācija paziņoja, ka Donbasa “tautas republiku” vadītāji ir lūguši Putinam “palīdzību”, lai ”atvairītu agresiju” no Ukrainas armijas puses.
Video
24.februāra rītā plkst.5 pēc Latvijas laika Putins teica runu Krievijas telekanālā “Rossija-24”, paziņojot, ka Krievija ir sākusi “speciālu militāru operāciju” Ukrainā, un aicinot Ukrainas armiju nolikt ieročus. Viņš apgalvoja, ka operācijas mērķis ir civiliedzīvotāju aizsardzība un ka tā ir atbilde uz draudiem no Ukrainas puses.
Putins runā apgalvoja, ka Krievijai nav mērķa okupēt Ukrainu, un brīdināja pārējās valstis, ka jebkāds mēģinājums iejaukties Krievijas rīcībā novedīs pie smagām sekām. Viņš apsūdzēja ASV un to sabiedrotās, ka tās ignorējušas Krievijas prasību nepieļaut Ukrainas iestāšanos NATO un piedāvāt Maskavai drošības garantijas. Putins sacīja, ka Krievijas militārās operācijas mērķis ir nodrošināt Ukrainas “demilitarizāciju” un ka visi Ukrainas karavīri, kas noliks ieročus, varēs droši atstāt kaujas zonu.
Sākotnēji Ukrainas spējas aizstāvēties pret “otro pasaules armiju”, par kādu tika uzskatīta Krievija, starptautiskā sabiedrība vērtēja piesardzīgi, turklāt uzbrukuma sākumā Kremļa pakļautībā esošie propagandas mediji tiražēja stāstus par Kijivas ieņemšanu trīs dienās. Tomēr jau pēc dažām dienām Krievijas karaspēks zaudēja uzbrukuma tempu un bija spiests apstāties, turklāt Ukrainas armija atvairīja Krievijas karaspēka mēģinājumus ielauzties Kijivā.
Martā pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Kijivas atklātībā nāca krievu pastrādātās zvērības Bučā, kur atrasti gan masu apbedījumi, gan līķi uz ielām ar spīdzināšanas pazīmēm. Krievijas raķetes aprīlī trāpījas dzelzceļa stacijai Kramatorskā, nogalinot 52 cilvēkus un ievainojot vairāk nekā 100 personas.
Krievija ilgstoši mēģinājusi apgalvot, ka tā neapšauda civilos objektus – mājas, skolas, slimnīcas – un tēmē “tikai uz stratēģiskajiem objektiem”, taču gada laikā Krievija veikusi neskaitāmas civilās infrastruktūras apšaudes, nogalinot un ievainojot tūkstošiem cilvēku, tostarp bērnus.
Krievija nobombardēja Mariupoli, tostarp vēršot masīvus uzbrukumus pret rūpnīcu “Azovstaļ”, kur bija paslēpušies Mariupoles aizstāvji.
Jūnijā Ukrainai izdevās atbrīvot Čūsku salu, kas jau pašā kara sākumā kļuva par simbolu ukraiņu cīņai pret Krieviju. Pateicoties Čūsku salas aizstāvjiem, radās izteiciens “Русский военный корабль, иди на х*й”, ko savā retorikā aktīvi izmanto Ukrainu atbalstošā sabiedrība.
Lai arī jau kopš kara sākuma Ukraina Rietumiem lūdza tai nodrošināt modernus un efektīvus ieročus, intensīvāka to piegāde sākās vasarā, kad ukraiņi saņēma tostarp raķešu sistēmas “HIMARS”. Tiesa, jau pirms tam demokrātiskās valstis uz Ukrainu sūtīja dažāda veida militāro aprīkojumu un humāno palīdzību. Gada otrajā pusē, pateicoties tostarp starptautiskajam spiedienam, savu pozīciju attiecībā uz smagās militārās tehnikas sūtīšanu Ukrainai mainīja arī Vācija.
Kopš kara sākuma Krievija ik pa brīdim draudēja, ka nepieciešamības gadījumā pielietotu kodolieročus. Kodolkara draudi jau bija saklausāmi 24.februāra Putina uzrunā. Pēc Ukrainas pretuzbrukuma 21. septembrī Putins uzrunā tautai paziņoja, ka Krievijas bruņotajos spēkos izsludina daļēju mobilizāciju, apsūdzot Rietumu valstis Krievijas apdraudēšanā, un uzsvēra, ka darīs visu, lai aizsargātu Krieviju ar jebkādiem līdzekļiem, netieši piesaucot arī kodolieročus.
Karadarbībai turpinoties, propagandas kanālos regulāri mainījās skaidrojumi par karadarbības mērķiem un uzdevumiem, turklāt publiskajā telpā Krievijā tika aizliegts Ukrainā notiekošo karu saukt par karu.
Gadu ilgajā karadarbībā Ukrainai līdz šim izdevies atgūt plašas teritorijas, tomēr daļa valsts joprojām ir iebrucēja kontrolē. Sīvākās kaujas notiek valsts austrumos, piemēram, Bahmutā, Doneckas apgabalā.
Gada laikā Krievijas armija veikusi daudzus kara noziegumus un iznīcinājusi veselas pilsētas. Rietumvalstis jau ilgstoši meklē veidus, kā panākt starptautiska tribunāla izveidošanu Krievijas kara noziegumu izvērtēšanai un vainīgo sodīšanai.
Aizvadītā gada laikā vairākkārt ticis mēģināts nodrošināt miera sarunas, kur par vidutāju iestājās Turcija. Taču šīs sarunas noslēdzās bez rezultāta, Ukrainai uzsverot, ka tā nav gatava nekādām miera sarunām, kamēr Krievija neatvilks savu karaspēku un neatbrīvos okupētās teritorijas, tostarp Krimu. Salīdzinoši sekmīgākas izrādījās sarunas par graudu eksporta atbloķēšanu.
Masīvie uzbrukumi jau no paša kara sākuma izraisīja intensīvu bēgļu plūsmu, Ukrainas iedzīvotājiem dodoties patvēruma meklējumos. Saskaņā ar operatīvo informāciju, patvērumu Eiropā raduši apmēram 8 miljoni ukraiņu. Latvijā bija ieradušies vairāki desmiti tūkstoši dažādu vecumu bēgļu no Ukrainas. Krievija apgalvo, ka arī turp devušies vairāki miljoni Ukrainas iedzīvotāju.
Bēgļu gaitās devušies arī miljoni Krievijas pilsoņu, to darot dažādu motivāciju dēļ. Kara sākumā valsti sāka pamest cilvēki, kas bija pret Krievijas agresiju, tikmēr brīdī, kad Krievijā parādījās pirmās baumas par mobilizāciju, no Krievijas sāka izbraukt iesaucamā vecumā esoši vīrieši. Septembrī Putins paziņoja par daļējas mobilizācijas sākšanu. Toreiz Krievijas Aizsardzības ministrija ziņoja par plāniem mobilizēt 300 000 rezervistu.
Sākoties karam, Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis un citas valstis vienojās palīdzībā Ukrainai, gan ziedojot līdzekļus, gan arī piegādājot militāro ekipējumu. Vienlaikus pret Krieviju un Baltkrieviju vērstas dažādas sankcijas, kuru mērķis ir vājināt agresorvalstu ekonomiku un sodīt cilvēkus, kas saistīti ar lēmumiem par kara uzsākšanu un norisi. Krievijai jau kopš Krimas aneksijas ir noteiktas starptautiskās sankcijas, kuru apmērs ir paplašināts pēc 24.februāra iebrukuma.
Dienu pirms kara gadadienas Ukrainas armijas ģenerālštābs paziņoja, ka Krievijas karaspēka dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā līdz ceturtdienas rītam sasnieguši 145 850 karavīrus.
Kopš atkārtotā iebrukuma sākuma pagājušā gada 24.februārī krievi zaudējuši 3350 tankus, 6593 bruņutransportierus, 2352 lielgabalus, 471 daudzlādiņu reaktīvo iekārtu, 244 zenītartilērijas iekārtas, 299 lidmašīnas, 287 helikopterus, 2029 bezpilota lidaparātus, 873 spārnotās raķetes, 5215 automobiļus un autocisternas, 18 kuģus un ātrlaivas, kā arī 228 specializētās tehnikas vienības.
