Panākt vienlīdzību gan profesionālajā vidē, gan dzīvē pēc darbadienas beigām ir viens no mūsdienu sabiedrības lielajiem uzdevumiem. Tiesa, pastāv daudz atšķirīgu viedokļu par to, kas ir vienlīdzība. Vai cīnīties par vienlīdzību nozīmē pielikt dzīvei tādas birkas kā “esmu feministe”, “vīrieši dominē” u. tml. un soļot pa dzīvi ar tematiskiem skaļiem saukļiem? Vai tomēr rūpēties par vienādām tiesībām un profesionālās izaugsmes iespējām ikvienam neatkarīgi no dzimuma, vecuma, rases, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas? Vai mēs cīnāmies par dzimumu līdztiesību pēc būtības vai vārda pēc?
Ikviens būs pamanījis, ka dažās profesijās strādā vairāk vīriešu, citās – vairāk sieviešu, vēl dažās ir izteikts jauniešu vai, tieši pretēji, gados vecāku darbinieku īpatsvars. Bet vai vienmēr tas liecina par nevienlīdzību darbavietā? Kanādiešu psihologs Džordans Pītersons (Jordan Peterson), balstoties Skandināvijas pieredzē, secina, ka, dodot cilvēkiem izvēles brīvību (un attīstītās valstīs cilvēki jūtas daudz brīvāki darīt to, ko patiešām vēlas), vienlīdzīgs iznākums principā nav iespējams. No katrām 20 medmāsām tikai viens ir vīrietis, un no katriem 20 inženieriem viena ir sieviete, un tas notiek dabiski, jo gluži vienkārši vīriešiem vairāk patīk strādāt ar lietām, bet sievietēm – ar cilvēkiem.
Ko tad īsti saprotam ar dzimumu līdztiesību profesionālajā vidē? Tiecoties pēc vienlīdzības, kas kopumā ir apsveicama vēlme, ir diezgan viegli nonākt pie pārprastas dzimumu līdztiesības izpratnes. Piemēram, ja esi darba devējs un vēlies īstenot dzimumu līdztiesību, iespējams, tu rūpēsies, lai vīriešu un sieviešu attiecība uzņēmumā būtu 50:50. Taču kā tu strukturēsi šīs grupas? Vai pieņemsi darbā tikai kristiešus, vai arī islāmticīgos, un ja tā, tad vai arī šai proporcijai jābūt 50:50? Vai arī rūpēsies, lai puse darbinieku būtu homoseksuāli un puse – heteroseksuāli? Vai, izvēloties darbiniekus pēc dzimuma, netiks diskriminētas citas sabiedrības grupas?
Mēģinot izpatikt visām sabiedrības grupām, ir viegli krist galējībās. Uzskatu, ka patiesas vienlīdzības vienīgais kritērijs ir darbinieka profesionālā kompetence, nevienam nedodot priekšroku dzimuma dēļ. Realitāte nereti ir citāda. Mēdz teikt, ka darba devējs, pieņemot darbā vīrieti, pērk viņa potenciālu, bet, pieņemot darbā sievieti, – to, ko viņa jau ir sasniegusi, viņas profesionālo pagātni. Tātad sievietei ir jāpierāda savas spējas, lai iegūtu darbu, kamēr vīrietim tiek dots uzticēšanās kredīts. Tieši šī nevienlīdzīgā attieksme ir daudz lielāks šķērslis patiesai vienlīdzībai nekā sieviešu vai vīriešu skaits darbinieku rindās.
Pasaulē ir daudz tā saucamo lomu modeļu jeb uzskatāmu piemēru, kur sievietes veiksmīgi sevi apliecina izteikti vīrišķīgās profesijās un otrādi. Arī Latvijā gan privātajā sektorā, gan valsts pārvaldē varam atrast piemērus, no kā mācīties, iedvesmoties un kam sekot. Taču ne vienmēr šajos labajos piemēros un iedvesmas stāstos ieklausāmies, biežāk tos uztverot kā atkāpi no sabiedrībā iesakņotiem stereotipiem. Lomu sadalījums pēc dzimuma man nešķiet pieņemams, un es kategoriski iebilstu, ja kāds apgalvo, ka sievietes ir mazāk inteliģentas, mazāk drosmīgas, mazāk radošas u. tml. Tomēr arī reklāmas industrijā, kur es strādāju, nenoliedzami dominē vīrieši; to redzam kaut vai Latvian Art Directors Club (LADC) padomes sastāvā, kur darbojas 12 padomes locekļi un no tiem – tikai divas sievietes. Radošie direktori pārsvarā ir vīrieši, sievietes biežāk sastopamas klientu servisā, bet ne jau tāpēc, ka sievietēm trūktu nepieciešamo talantu. Toties sievietēm daudz biežāk nekā vīriešiem ir grūti pateikt “es”. Viņas var būt zinošas un gudras, bet, sastopoties ar kritiku, šaubās par sevi un nereti pat necenšas pamatot savu viedokli un idejas. Arī tas ir profesionālās vienlīdzības aspekts, ko nedrīkst ignorēt – bieži vien sievietes ir daudz vieglāk “stūrēt”, un vīrieši to izmanto.
Priecājos, ka LADC skola izaudzina talantīgas jaunas meitenes, kas veiksmīgi iekļaujas reklāmas industrijas darba tirgū un kam ir lielisks potenciāls veidot jaunu radošo direktoru paaudzi. Mileniāļi salīdzinājumā ar savu vecāku paaudzi vispār daudz labāk tiek galā ar dažādām klišejām un ir brīvāki savās izvēlēs. Var jau teikt, ka jauniešiem, kuri lielāko dienas daļu pavada telefonā, nav saiknes ar ārpasauli. Tomēr tieši šie jaunieši piketē, iet praida gājienos, iesaistās politikā un mobilās ierīces izmanto kā līdzekli sava viedokļa paušanai. Tieši viņi ir tie, kas aizstāv dažādu grupu tiesības pat tad, ja paši pie šīm grupām nepieder, un tas ļauj cerēt uz patiesu vienlīdzību pārskatāmā nākotnē.
Tomēr mūsu vislielākais šķērslis ceļā uz vienlīdzību pēc būtības, manuprāt, ir diskusijas trūkums un neprasme sarunāties. Pastāv daudz atšķirīgu viedokļu par to, kas ir līdztiesība, kas ir feminisms, kas ir vīriešu dominance, un tikai diskutējot varam nonākt pie kopsaucēja un saprast, kas mums kā sabiedrībai būtu jāmaina. Mēs katrs dzīvojam savā burbulī, savā informācijas laukā, un nespējam līdz galam iejusties otra ādā, un tas vienlīdz attiecas gan uz profesionālo vidi, gan dzīvi ārpus tās. Tāpēc, lai saprastu un pieņemtu atšķirīgo, ir jāmāk sarunāties, bet mēs ļoti ātri nonākam konfliktos. Mums ir jāmācās skaidrot savu pozīciju, artikulēt domas, savaldīt emocijas sarunas karstumā, pārliecināt sarunu biedru. Un izkopt empātiju. Izkāpt no sava burbuļa un mēģināt saprast, kā jūtas citi cilvēki. Jo tikai spēja iedziļināties, uzklausīt un sadzirdēt atšķirīgus viedokļus bruģē ceļu uz pilnvērtīgu vienlīdzību.
