Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā mūsu tautas dzīvā atmiņā ir atsaucis padomju armijas iebrukumu Latvijā 1940.gadā, Latvijas Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas atklāšanā norādīja Valsts prezidents Egils Levits.
Viņš atzīmēja, ka Krievijas armijas pastrādātie noziegumi Ukrainā atgādina par Latvijas civiliedzīvotāju brutālajām slepkavībām okupācijas laikā. Valsts pirmā persona uzsvēra, ka traģiskā Latvijas valsts iznīcināšana veido daudzu ģimeņu vēsturi un pieredzi, turklāt šī pieredze ir klātesoša, un kā viens no elementiem tā veido nacionālo identitāti.
“Bez izpratnes par Latvijas okupāciju – gan padomju, gan nacistiskās Vācijas – nevar izprast atgūtās neatkarības vērtību. Bez adekvāta okupācijas nosodījuma nav iespējams apjēgt Latvijas neatkarības atjaunošanas un brīvības saglabāšanas cenu. Šie atskaites punkti veido mūsu morālo horizontu – nacionālu mērauklu, kā vērtēt Latvijas valstiskumam nozīmīgus vai postošus notikumus un cilvēku rīcību,” pauda prezidents.
Levits norādīja, ka skaidrot Latvijas valstiskuma vēstures traģisko mezglu – padomju un nacistu okupāciju, neatkarības zaudēšanu, latviešu nelikumīgo mobilizāciju abās okupācijas armijās, pretošanās kustību visas okupācijas laika garumā – ir viens no Latvijas vēstures politikas centrālajiem uzdevumiem. Pēc prezidenta paustā, šī uzdevuma īstenošanai ir vajadzīgs nepārtraukts valsts atbalsts vēstures pētniecībai, izglītībai un komunikācijai.
Prezidenta ieskatā, tieši ignorance pret vēsturi palielina sabiedrības un demokrātijas neaizsargātību pret ideoloģiskām manipulācijām, tāpēc valsts vēstures politikas atbildībā ir neļaut Latvijas iedzīvotājiem iekrist svētlaimīgas ignorances valgos.
Pēc Levita paustā, Latvijas sociālās atmiņas pētnieki ir konstatējuši, ka jauniešiem daudz biežāk nav viedokļa par okupācijas laiku. Viņš akcentēja, ka šāda ignorance darbojas kā aizmiršanas mehānisms, ko nepieciešamas nobremzēt ar vēstures izglītību. Patlaban Latvijas izglītības sistēmā tiek īstenotas vērienīgas reformas projektā “Skolas 2030”. Valsts pirmā persona uzsvēra, ka valstij ir jāspēj nodrošināt, lai šo reformu rezultātā nostiprinātos jaunākās paaudzes izpratne par laika posmu no Latvijas valstiskuma iznīcināšanas 1940.gadā līdz neatkarības atjaunošanai 1990.gadā.
Vienlaikus ir svarīgi attīstīt vēstures didaktiku, strādājot ar daudziem mazākumtautību skolēniem, kuri ģimenes un Krievijas propagandas ietekmē vēl aizvien dzīvo melīgajos vēstures naratīvos.
Prezidents norādīja, ka publiskajā telpā ik pa laikam parādās īgnums par smago pagātnes nastu un izskan aicinājumi to aizmirst un lūkoties nākotnē, taču starp patiesu pagātnes izpratni un skaidru skatu nākotnē nav pretrunas. Tomēr, Levita ieskatā, tas liecina par nepieciešamību aktualizēt dialogu par okupācijas vēsturi.
“Pēdējos gados mēs esam redzējuši vairākus veiksmīgus piemērus, kas ir atsvaidzinājuši skatījumu uz jau it kā zināmo pagātni. Kvalitatīva vēstures komunikācija vienmēr dod jaudu sociālajai atmiņai, tā paplašina un padziļina sabiedrības interesi par pagātni. Tādēļ Latvijas valstij ir jāturpina atbalstīt patiesos faktos balstītus vēstures komunikācijas projektus, kas teātra, kino, muzeju, vēstures rekonstruēšanas vai tūrisma valodā runā par padomju un nacistiskās okupācijas režīmiem,” sacīja Valsts prezidents.
Viņš arī piebilda, ka stabilas, patiesas vēstures zināšanas ir reālistiskas un atbildīgas sabiedrības rīcības un valsts politikas pamats.
Prezidents vērsa uzmanību, ka Eiropas atceres telpu joprojām sadala atšķirīgas Otrā pasaules kara interpretācijas. Rietumos daudzu gadu garumā dominējis naratīvs par sabiedroto uzvaru pār nacismu kā vienīgo ļaunumu. Savukārt Krievija, it īpaši Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma laikā, savas identitātes pamatā ir likusi uzvaru tā saucamajā Lielajā Tēvijas karā, glorificējot savu pasaules atbrīvotājas tēlu. Levits uzsvēra, ka neviena no šīm interpretācijām neatbilst Latvijas pieredzei – Rietumi Latviju neatbrīvoja, bet 1945.gadā Latviju atkārtoti okupēja Padomju Krievija.
Valsts pirmā persona atzīmēja, ka kopš neatkarības atjaunošanas mēs esam dzīvojuši šo vēstures stāstījumu ielenkumā, taču vienlaikus gan Latvijas vēstures politikas veidotāji, gan pilsoniskā sabiedrība ir centusies ietvert Eiropas atmiņā “Asins zemju” naratīvu. Tas attiecināms gan uz Latviju, gan plašāku reģiona Eiropas austrumu pusē.
Pēc Levita paustā, Latvijas politiķu un diplomātu darbība starptautiskajās institūcijās ir devusi būtisku ieguldījumu, lai Latvijas okupācijas vēsture kļūtu saprotamāka un arī starptautiskā sabiedrība sāktu to labāk izprast. Prezidenta ieskatā, tam redzams apliecinājums ir Eiropas Parlamentā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā paveiktais.
Turklāt, kā norādīja Levits, darbība starptautiskajā arēnā ir radījusi arī pastāvīgus reģionālas sadarbības formātus. Viņš atzīmēja, ka Latvijas interesēs ir nostiprināt plašāku atceres koalīciju, kur tiek iesaistīti pēc iespējas vairāk Eiropas – gan no rietumu, gan austrumu daļas – politiķu un pētnieku, lai pārvarētu simboliskās robežas skatā un vērtējumā uz nacismu un komunismu un to totalitārajiem režīmiem.
Pēc valsts pirmās personas paustā, šajā darbā Latvijas Okupācijas muzejam ir ļoti nozīmīga loma. Okupācijas muzejs ir iemantojis autoritāti ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski Eiropā. Muzejs piedalās arī attiecīgu institūciju tīklojumā Eiropas līmenī.
“Atmiņas politikai un komunikācijai ir liela nozīme ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā. Šajā muzejā viesojušies tūkstošiem ārvalstu tūristu un daudzu pasaules valstu līderi. Vienlaikus muzejs ir sekmīgi uzrunājis arī dažādas Latvijas cilvēku paaudzes un sociālās grupas. Tajā pašā laikā Okupācijas muzejs pilda arī nozīmīgu lomu cilvēku liecību un vēstures artefaktu apkopošanā un glabāšanā, kas ir svarīgs resurss Latvijas un ārvalstu vēstures pētniekiem,” pauda Levits.
Viņš arīdzan atzīmēja, ka 29 gados uzkrātā pieredze un spēja mainīties līdzi laikam raksturo Okupācijas muzeju kā būtisku atceres telpas dalībnieku, veidotāju. Tas muzejam piešķir stratēģisku nozīmi Latvijas vēstures politikas kontekstā. Levits akcentēja, ka Okupācijas muzejs nekad nav bijis ierobežots savā autonomijā, un par to liecina arī tā juridiskais statuss. Muzeja profesionālā un radošā brīvība ir palīdzējusi uzrunāt daudzveidīgas auditorijas.
“Latvijas valsts interesēs ir palīdzēt muzejam attīstīt šīs autonomās vēstures komunikācijas spējas. Īpaši tas attiecas uz spējām komunicēt okupācijas un neatkarības atgūšanas vēsturi starptautiskajā un informācijas tehnoloģiju vidē. Esmu pateicīgs Latvijas Okupācijas muzejam, tā vadībai un visiem darbiniekiem par mūsdienīgo, jauno ekspozīciju, kas ļaus okupāciju vēsturi skaidrot padziļināti,” pauda prezidents.
Kā aģentūru LETA informēja muzeja pārstāve Harita Maniņa, ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis un Muzeja jaunās ēkas projekta vadītājs Valters Nollendorfs norādīja, ka Latvijas Okupācijas muzeja jaunās pastāvīgās ekspozīcijas plānošana sākās vienlaikus ar Gunāra Birkerta Nākotnes nama plānošanu 2006.gadā.
Viņš atzīmēja, ka tās pamatā ir muzeja misijā iekļautais uzdevums “skaidrot un pieminēt totalitāro okupācijas varu nodarījumus Latvijas tautai, valstij un zemei laikā no 1940. līdz 1991.gadam”. Šogad atklātā ekspozīcija ir trešā, kas plānota, gaidot uz vairakkārt atlikto ēkas celtniecību. Tās saturu veidojuši muzeja vēsturnieki, cieši sadarbojoties ar dizaina studiju “H2E”, kuras koncepcija uzvarēja skiču konkursā.
Ekspozīcijas dizaina pamatā ir muzeja ēkas autora Birkerta tumsas un gaismas metafora. Tā veidota kā režģots tumsas labirints starp gaišajiem neatkarības posmiem. Okupācijas varu noziegumi te parādīti gan skaidrojošā, gan emocionāli uzrunājošā veidā ar daudzām laikmeta liecībām, eksponātiem un likteņstāstiem.
Ekspozīcijas tapšanā vairāk nekā divarpus gadu laikā ir ieguldīts liels darbs – tūkstošiem stundu ir pavadīts runājot, skicējot, zīmējot, rasējot, veidojot šo 867 kvadrātmetru ekspozīciju, kurā ir 106 īpaši dizainētas vitrīnas, 70 kvadrātmetru stikla, 570 kvadrātmetru sienu platības, 15 videoprojekcijas un 19 displeji ar liecībām, informāciju.
Okupācijas muzejs ir valsts akreditēts privāts muzejs, dibināts 1993.gadā. To uztur un pārvalda sabiedriskā labuma organizācija “Latvijas Okupācijas muzeja biedrība”. Muzeja darbības mērķis ir veicināt faktos balstītu vēstures izpratni, iepazīstinot apmeklētājus ar okupācijas laiku, tā priekšvēsturi, notikumiem un sekām. Muzejs galvenokārt tiek uzturēts no ziedojumiem.
