Kad mēs pieaugam, ātri vien saprotam, ka daudzas dzīves problēmas, ar kurām ikdienā sastopamies, neprasa ķīmijas vai trigonometrijas zināšanas. Mums vienkārši skolā neiemāca, kā risināt problēmas un tikt pāri grūtībām. Mums nemāca dzīvi. Ko gan būtu vērts apgūt un iegaumēt jau vidusskolas laikā?
Atpūta – tas nav bezjēdzīgi pavadīts laiks
Brīvais laiks bērnam ir sinonīms spēlēm, vērošanai vai vienkārši atpūtai. Taču jau bērnībā mēs uzzinām, ka brīvais laiks ir bezjēdzīgs, bet pastāvīga aizņemtības un produktivitāte ir tas, kas veido mērķi un dzīves jēgu. Produktivitāte tiek pielīdzināta tam, cik cītīgi bērns mācās vai piedalās sabiedriskos pasākumos. Bērniem būtu jāmāca, ka atslābināšanās un brīvais laiks ir svarīgs, lai „restartētos”. Mēs atmetam daudziem hobijiem ar roku tāpēc, ka pārcenšamies un izdegam. Atpūtai ir jābūt.
Būt izglītotam nenozīmē zināt visu
Kurš gan vispār zina visu? Kā gan bērns iemācīsies domāt un analizēt, ja skolā viņam teiks, ka viss grāmatā rakstītais ir vienīgā patiesība? Šī aklā ticēšana bez jautāšanas aizkavē attīstību un neļauj bērnam prātot analītiski. Bērna prātā vienkārši tiek grūsta informācija ar domu „jo vairāk, jo labāk”. Bet, vai tiešām tas informācijas daudzums spēj nodrošināt viņam zināšanas?
Diploms ne vienmēr ir svarīgs
Ceļš pretīm augstākajai izglītībai var būt ļoti grūts un mokošs, un daudzi cilvēki tajā laikā zaudē jebkādu vēlmi kaut ko darīt un gūt prieku no zināšanās. Sabiedrībā pat valda uzskats, ka iegūtais diploms norāda uz sociālo statusu, kurš liek cilvēkam justies vērtīgākam un svarīgākam par citiem. Realitātē daudzi cilvēki zaudē savu radošumu un savu skatu uz pasauli. Tā dēļ cilvēki apmaldās paši savos prātos un dzīvēs. Jā, lai kaut ko sasniegtu, izglītībai ir jābūt. Taču tam nevajadzētu būt kaut kam, kas bojā tavu dzīvi.
Neveiksmes ir noderīgas
Izgāšanās vienmēr ir bijušas lielākās šausmas skolēniem un studentiem. Kopš bērnības mums māca, ka neveiksme ir šausmīgi, no tās ir jāizvairās, tāpēc ir jāmācās, jāmācās, jāmācās… Tādos brīžos cilvēks, kas aug un attīstās, aizmirst, ka kļūdas ir pieredze, un tieši tādā veidā mēs arī mācamies. Mūsu neveiksmes parāda atšķirību starp pareizo un nepareizo. Laika gaitā „iekaltās” bailes, diemžēl, tikai apstiprina to, ka mēs baidāmies izmēģināt jaunus apmācību ceļus un mēs bēgam no grūtībām, jo baidāmies kļūdīties…
Darbs var sagādāt prieku
Mums māca, ka mums ir jābūt noteiktam dzīves plānam. Pēc apmācībām, piemēram, obligāti iestājas pienācīga darba meklēšanas posms, pēc kura seko uzkrājumu veidošana vecumdienām utt. Rezultātā cilvēks sāk domāt, ka darbs ir grūts uzdevums, kurā neviens viņam nepalīdzēs. Tā ir nepareiza domāšana! Ja darbu uztvers kā kaut ko obligātu un nogurdinošu, tas vienmēr saistīsies ar kaut ko negatīvu. Bērniem obligāti ir jāpaskaidro, ka jebkurš darbs var kļūt patīkams, ja pret to izturas ar mīlestību un entuziasmu.
Eksāmeni nenorāda uz intelekta līmeni
Skolas laikā eksāmeni ir viens no veidiem, kā tiek pārbaudītas skolēna zināšanas un intelekts. Ļoti kļūdains veids, jāatzīst. Rezultātā rodas plaisa starp skolēniem, kuri labi tiek galā ar uzdevumu, un tiem, kuriem neveicas pārāk labi. Patiesībā, eksāmens visbiežāk ir atmiņas tests, kurš liek atcerēties faktus un formulas. Viņi atcerēsies tās līdz eksāmena nolikšanas laikam, un pēcāk aizmirsīs.
Ir jāmāca domāt radoši un pieņemt sevi dzīvē bez spiediena un vainas apziņas. Tas palīdzēs uzbūvēt to cilvēku nākotni, kuri apzināsies sevi kā personību, nevis neprātīgi steigsies pa iepriekš ieprogrammētu dzīves ceļu.
Autors: Dieviete.lv
