Vecāki tik ļoti vēlas, lai viņu bērni visu darītu pareizi, turklāt varbūt pat labāk par vienaudžiem, ka nereti nepamana, kā paši liek sprunguļus savu bērnu attīstībā. Dažkārt par šķērsli var būt pat šķietami ikdienišķas frāzes. Kā pasargāt savu bērnu, vienlaikus ļaujot viņam veselīgā veidā iepazīt pasauli un apgūt jaunas prasmes, stāsta Rimi fiziskās sagatavotības eksperts, sertificēts fitnesa treneris Kārlis Matisāns.
Skaidrojot vecāku izteikumu spēcīgo ietekmi, Rimi eksperts dalās novērojumā no bērnu laukumiņa: “Aptuveni 2,5 gadus vecs puika devās uz vienu no vismazākajām rotaļu laukuma konstrukcijām. Lai nokļūtu līdz platformai, bija jāpieveic augsti pakāpieni. Puika jau bija sācis kāpt augšā, un viņa ķermeņa valoda liecināja, ka bērns ir koncentrējies, stabils un drošs. Brīdī, kad puika bija uzkāpis uz platformas, pāri laukumam atskanēja satraukta māmiņas balss: “Nekāp tur augšā, tu taču neproti nokāpt lejā!” Tajā brīdī bērns apmulsa un vairs nevarēja nokāpt lejā. Zēnam bija sākusies trauksme, lai gan iepriekš nekas neliecināja, ka puika varētu netikt galā ar uzdevumu. Mamma viņu nocēla no platformas un aizveda prom no laukumiņa.” Skaidrs, ka mammai bija vislabākie nodomi, taču ir svarīgi neaizmirst, ka bērni jaunas lietas apgūst tikai un vienīgi no savas pieredzes.
Kā parūpēties par bērna drošību?
- Novērtē, kur bērns kāpj! Pievērs uzmanību tam, vai bērns kāpj tam paredzētā vietā, piemēram, pa kāpnēm, vai mazais rāpjas rotaļu tornī pa apmalēm no ārpuses. Māci bērnam lietot inventāru tā, kā to ir paredzējis laukumiņa konstruētājs.
- Ja bērns uzrāpies augstāk par savu jostasvietu, izvērtē zemes segumu – vai apakšā ir betons, koka saknes, ledus u. tml., vai arī mīksts, gumijots segums.
- Ja bērns vēlas uzrāpties rotaļu laukuma konstrukcijā, ļauj viņam mēģināt. Noteikti nevajag bērnu celt uz platformām, kur viņš pats nespēj uzkāpt. Bērnam ir pašam jāmēģina. Iespējams, šie mēģinājumi turpināsies pat vairāku mēnešu garumā, un ikreiz, kad mazais ieradīsies rotaļu laukumā, viņš vispirms dosies uz kāroto konstrukciju.
- Brīdī, kad bērns rāpjas kaut kur augšā, pieaugušais var stāvēt viņam aizmugurē, lai vajadzības gadījumā varētu mazo ķert. Taču tas jādara tā, lai bērns neredz, ka vecāks izstiepis rokas. Ja bērns tiešām krīt, nevis mazliet sasveras, viņu var satvert, neļaujot nokrist uz zemes. Šādi bērnam tiek sniegta drošības sajūta, ka viņš var doties augstumos, bet iekrist vecāku rokās. Svarīgi ir atgādināt bērnam, ka pieaugušais ne vienmēr būs blakus un jāmācās pašam izvērtēt savus spēkus un iespējas.
Ko iedrošināšana iemāca bērnam?
“Ļaujot bērnam mēģināt darboties pašam, bet esot blakus, lai atbalstītu, iedrošinātu un sargātu viņu veselīgā veidā, mazais iemācās nospraust robežas un just drošību, zinot, ka var lūgt palīdzību mammai vai tētim. Tas ir vēlamais veids, kā bērnu iedrošināt darīt to, ko viņš pats grib, nevis to, ko norāda vecāki,” skaidro eksperts. Viņš uzsver – sakot bērnam, ka viņš kaut ko var vai nevar izdarīt, vecāki ierobežo bērna iespējas izzināt pasauli.
Vai bailīgu bērnu vajadzētu mudināt kāpt un šļūkt?
Ja bērns jutīsies droši un viņam būs vēlme rotaļu laukumā izzināt kādu slidkalniņu, viņš noteikti to pateiks. Nevēlēšanās izmantot rotaļu laukumā pieejamās aktivitātes var liecināt par to, ka mazais kādā brīdī ir juties par daudz stimulēts un tagad izvēlas to vienkārši nedarīt. Svarīgi atcerēties, ka rotaļu laukuma konstrukciju izmantošana vai neizmantošana neliecina par bērna spējām – tā ir pieaugušo ekspektācija par bērnu. Svarīgākais ir radīt tādu vidi, lai bērnam nerodas sajūta, ka viņš pieviļ vecākus.
Kārlis Matisāns atgādina: “Pieaugušajiem ir ļoti atbildīgs uzdevums – gādāt, lai bērna pieredze ir viņa paša, nevis autoritāra viedokļa vadīta, nosakot, ko mazais spēj vai nespēj. Ja vienmēr ir kāds, kurš no malas noliegs bērna spējas paveikt iecerēto, viņš neiemācīsies apzināties savas prasmes un iespējas.”
