Apģērbu un tekstila izstrādājumu ražošanas nozare Latvijā ir ļoti eksportspējīga un ar lielu attīstības potenciālu, taču Latvijā ienākošā tekstila plūsma pārsniedz oficiālos statistikas datus. Pēdējo desmit gadu laikā lietotu un gatavu apģērbu imports ir palielinājies trīs reizes, bet katrs iedzīvotājs Latvijā gada laikā iegādājas gandrīz 15 kg apģērba. Kā to atgādina arī kampaņa “Nav, ko vilkt?”, šādā tempā pēc 10–15 gadiem mēs paši noslīksim tekstila atkritumos, kas paradoksālā kārtā nemaz īsti nav mūsu.
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, nodomā ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, paverot sava skapja durvis, rūpīgāk ieskatoties un atrodot drēbes, ko nav valkājis jau gadiem. Atšķirībā no iedzīvotājiem Latvijas apģērbu ražotāji zem lieko tekstilizstrādājumu kārtas nesalīkst.
Latvijas ražojošo uzņēmumu darbībā tekstila atkritumi faktiski neveidojas. Vietējie ražotāji eksportē 90% šeit saražotā apģērba, ieskaitot veļu, līdz ar to no gatavās produkcijas gandrīz nekas nenonāk otrreizējā lietošanā jeb second hand un otrreizējā pārstrādē. Lielākā daļa uzņēmumu, kuri ražo audumus vai segas, ražošanas procesā radušos atkritumus paši arī pārstrādā par otrreiz lietojamām šķiedrām. Saskaņā ar Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas (VRUA) datiem visos Latvijas uzņēmumos kopā rodas 1500–2000 tonnu neapstrādājamo tekstila atkritumu gadā, kas tiek sadedzināti. Salīdzinoši vairāk tekstila atkritumu rodas lielākajiem veļas ražotājiem, taču arī viņiem apģērbu projektēšana un piegriešana mūsdienās ir kļuvusi tik automatizēta, ka auduma atlikumi faktiski ir mazas strēmelītes, ko var tikai sadedzināt. Mazāku apjomu par 2000 tonnām pārstrādei neviena uzņēmuma iekārta neņem pretī, bet lielākas iekārtas nav vērts iegādāties, ja nav, ko pārstrādāt. Tātad puslīdz droši var apgalvot, ka Latvijas apģērbu ražotāji tekstila atkritumus nerada.
Īstajai Latvijas tekstila atkritumu problēmai kājas aug citur: tā ir importa problēma. Ko tad Latvija eksportē un importē? Latvija gadā eksportē 5000–6000 tonnu apģērba, bet importē apmēram 27 000 tonnas. Vairums gatavo apģērbu nāk no Ķīnas, un mēs visi lieliski zinām, ka ķīniešu ražojumu kvalitāte ne vienmēr ir pati augstākā. Tas savukārt nozīmē, ka tās faktiski ir lietas vienai sezonai. Ik gadu Latvijā tiek ievests vairāk nekā 1000 tonnu zeķubikšu, ko pēc nolietošanās var tikai sadedzināt. Tāpat arī krūšturi praktiski nav pārstrādājami, tie satur plastmasas un metāla elementus, mežģīnes, aizdares āķīšus. Pirms pārstrādes tie būtu jāsadala sastāvdaļās, bet to neviens neuzņemsies darīt. Pat tik šķietami nekaitīgi apģērba gabali kā T-krekli tiek pārdoti ar uzšuvēm, apdruku vai pat ar uzlīmēm. Arī tos reāli pārstrādāt ir ļoti grūti, jo viss, kas nav tekstilšķiedra, traucē pārstrādei. No visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek importēti Latvijā, apmēram 30% vienkārši nav pārstrādājami.
Taču vēl lielāka problēma ir lietotie apģērbi: katru gadu lielākā daļa no Latvijā ievestā apģērba jeb 16 000 tonnu ir importētais second hand, apmēram puse – no Anglijas. Ja agrāk second hand lielākoties bija domāts humāniem mērķiem, tad šobrīd tas ir kļuvis par biznesu: trešā daļa vai pat puse lietoto apģērbu tiek sūtīti tālāk uz attīstības valstīm. Būtībā Latvija ir kļuvusi par Anglijas tekstila atkritumu noliktavu.
Patiesībā mēs lieliski zinām, kā pārstrādāt tos tekstila atkritumus, kuri pārstrādei ļaujas: nolietotais apģērba gabals ir jāizjauc pa detaļām, jāsaplēš un no tā jāražo jauna šķiedra. Taču te rodas divi plaši lauki izaugsmei.
Pirmkārt, šāda pārstrādāta šķiedra būs lētāka nekā no jauna ražotā, tāpēc ir vajadzīgi ieguldījumi un subsīdijas no valsts un pašvaldību puses, jo neviens uzņēmējs nedarīs to, kas viņam nenes peļņu. Otrreiz pārstrādātu šķiedru nav iespējams pārdot par tādu cenu, lai atmaksātos tās ražošanas izdevumi. Tekstila atkritumu apsaimniekošana ir vienlīdz pircēju un ražotāju atbildība, taču to var stiprināt ar aktivitātēm no valsts puses, kas ierobežo šo tekstila atkritumu nonākšanu sadzīves atkritumu poligonos.
Otra – daudz lielāka – problēma ir tā, ka, lai pārstrādātu tekstilizstrādājumu, tam ir jābūt tīram, bet pašlaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju visus tekstila atkritumus izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Tur tekstilizstrādājumi kļūst netīri un vairs nav izmantojami pārstrādei. Arī speciālajos tekstila konteineros nonāk daudz netīru izstrādājumu, kaut arī šie konteineri nav izgāztuve – šajā ziņā mūsu sabiedrībai ir daudz, ko mācīties. Un tagad pieskaitiet šos netīros tekstila atkritumus tiem 30%, kas nav pārstrādājami materiāla īpašību dēļ, un izrādīsies, ka reāli Latvijā paliek labi ja 20% pārstrādājamu tekstila atkritumu no visa milzīgā apjoma.
Kamēr mēs nemainīsim savus paradumus un neliksim speciālajos konteineros tīras, mazgātas drēbes, šis skaitlis arī nemainīsies. Taču tas nav vienīgais rezultāts, ko var ietekmēt sabiedriskā doma. Vienīgais reālais risinājums, kā nenoslīkt tekstila atkritumos jau tuvākajā nākotnē, ir visā pasaulē ražot mazāk apģērba; lai līdz tam nonāktu, ir jāmainās cilvēku domāšanai, jo, kur nav pieprasījuma, nav arī piedāvājuma.