Plaušu vēža paciente Agnese (vārds mainīts) par spīti tam, ka viņai ārsti neparedzēja nodzīvot pat gadu, nu cīnās par savu veselību jau piekto gadu. Viņa par šo cīņu ar slimību piekrita stāstīt anonīmi, saudzējot cilvēkus, kam šī zināšana radītu pārāk daudz satraukumu.
Kā pamanījāt, ka jums ir plaušu vēzis?
“Man nebija nekādu simptomu, kas varētu liecināt par plaušu vēzi. Arī nekad mūžā neesmu smēķējusi. Vienīgi sāka sāpēt kreisās rokas augšdelms. Sāpes par sevi atgādināja, kad tika vērtas mašīnas durvis. Gāju uz masāžām, vingrošanu. Roka ar laiku sāka iesāpēties biežāk un stiprāk. Pie kaut kādas skaidrības tiku, kad 2017. gada pavasarī aizgāju uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Izrādījās, ka man augšdelma kauls gandrīz pārlūzis un, visticamāk, drīz pie mazākās slodzes būtu pārlauzts. Cēlonis – kaulā jau bija sākusi augt ļaundabīgā audzēja metastāze un nebija skaidrs, kur slēpjas primārais audzējs.
Kā uztvērāt šādu pavērsienu?
Tīri cilvēcīgi tas man bija liels šoks – kā tā, no kurienes šī metastāze gadījusies. Sākumā pārbaudīja, vai nav nierēs, tad pārbaudīja krūtis, veicu citus izmeklējumus. Neziņa bija briesmīga. Bija skaidrs, ka jārīkojas ātri. Jau maijā atradām iespēju par saviem (ģimenes un draugu saziedotajiem) līdzekļiem veikt pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET), kas maksāja ap 1000 eiro. Tas parādīja, ka primārais audzējs atrodas kreisajā plaušā.
Roka, kura draud kuru katru mirkli vēža metastāzes dēļ salūzt un audzējs plaušās, kas nevar gaidīt. Ko ārsti izvēlējās operēt pirmo?
Pirms ķerties pie plaušu ārstēšanas bija steidzami jāsaremontē roka. Mani operēja dakteri Lauris Repša (roku) un vēlāk muguru Kalvis Briuks. Dakteris Repša izņēma vēža skarto kaulu un aizvietoja to.
Visu cieņu dakteriem, varu par viņiem teikt tikai labus vārdus. Vēlreiz pie viņiem atgriezos jūnijā, jau pēc plaušu operācijas, jo audzēja metastāze bija arī mugurkaulājā. Kakla skriemelī C6 bija izveidojusies metastāze, kuru laikus vajadzēja izņemt.
Tūlīt pēc rokas operācijas nokļuvu pie onkoloģes ķīmijterapeites Evas Vecvagares. Onkokonsilijs lēma, ka laiks izoperēt primāro audzēju no plaušām. Operāciju veica Sauriešos Tuberkulozes un plaušu slimību centra torakālais ķirurgs Ints Siliņš.
Apzinājāties, ka jums ar ārstēšanos jāsteidzas?
Lai arī gāju pa onkoloģisko slimnieku Zaļo koridoru, kas pacientiem, kam ir aizdomas par vēzi vai tas tikko atklāts, paredz izmeklējumus un operācijas bez rindas, tomēr arī pati biju aktīva un uzstājīga, lai nezaudētu ne mirkli laika. Torakālajam ķirurgam Intam Siliņam, kurš operēja man plaušas, jau pirmās tikšanās reizē teicu, ka man operāciju vajag tūlīt, pēc iespējas ātrāk.
Pēc plaušu operācijas sekoja mugurkaulāja operācija. Biju sagatavojusies, ka sekos ķīmijterapija pa pilnu klapi, ka noies mati, ka dzīvošu vemdama. Jo man jau bija ceturtā stadija. Plaušu vēži parasti ir agresīvi un ļoti ātri aug.
Vai uzdevāt ārstiem jautājumu par paredzamo atlikušās dzīves ilgumu?
Protams, jautājām dakterei Vecvagarei par prognozēm. Viņa pēc savas pieredzes prognozēja, ka man varētu būt atlikuši kādi astoņi mēneši. To dzirdēt bija ļoti sāpīgi. Jautāju, vai man būtu par to jāpasaka visiem saviem tuvajiem. Daktere atbildēja: “Pagaidām neko nesaki!” Lai nu cik tajā brīdī jutos sašļukusi, šis mazais teikums man deva cerību stariņu, ka viss vēl nav zaudēts. Tas laikam mani mobilizēja saņemties un rast pārliecību, ka tikšu ar to galā. Es to izslēdzu no apziņas un pieņēmu, ka katrā gadījumā ir visādi ceļi. Tā arī bija.
Reizēm pacienti pēc šādas smagas sarunas sašļūk, apjūk un tajā mirklī līdz galam nesaprot ko vēl var darīt lietas labā, tāpēc ņem līdzi kādu gudru un atbalstošu cilvēku. Vai jums bija šāds atbalsts?
Jā. Viss izvērtās citādāk, pateicoties tam, ka man bija ļoti profesionāls un sirsnīgs atbalsts no tuvas radinieces. Viņa ir farmaceite, kas ikdienā strādā saistībā ar zāļu pētījumiem, labi pārzina gan medikamentus, gan zāļu pētījumu jomu. Viņa arī nāca man līdzi pie ārstiem un atbalstīja gan gluži emocionāli, gan ar savām zināšanām.
Viens ceļš bija pa valsts naudu ārstēties ar diezgan senām zālēm, kam ir daudz blakņu un otrs ceļš – varēju izvēlēties modernākas zāles, maksājot par tām pati. Lai saprastu, kuras tieši no modernajām zālēm man varētu palīdzēt, bija jāveic marķieru noteikšana. Tās ir īpašas analīzes, kur tikai viena marķiera noteikšana maksā pāris simtus eiro, bet pārbaudījām audzēju uz vairākiem marķieriem par saviem līdzekļiem. Par laimi, šīs analīzes uzrādīja, ka man ir audzējs, kura ārstēšanai ir zāles. Diemžēl Latvijā valsts tās neapmaksāja.
Tie parasti ir ļoti dārgi medikamenti. Kur ņēmāt līdzekļus?
Dārgās zāles vismaz sākumposmam apmaksāt atrada iespēju ģimene. Sākumā pirkām tās tepat, Latvijā, bet, tā kā Lietuvā tās bija daudz lētākas, braucām uz Šauļiem. Šīs zāles vajadzēja lietot ik pēc 21 dienas pastāvīgi, un tās mēnesim maksāja apmēram divus tūkstošus. Tā tomēr ir milzīga nauda, tāpēc meklējām vēl iespēju.
Bija cerība, ka zāles varētu saņemt bez maksas kāda pētījuma ietvaros. Latvijā tobrīd šādu pētījumu nebija, bet radiniece uzzināja, ka dalībnieki pētījumam par šīm zālēm tiek vākti Polijā.
Riskējāt pieteikties?
Sagatavojām visus nepieciešamos dokumentus, izmeklējumu rezultātu notariālus tulkojumus, noīrējām Gdaņskā apartamentus un jūlijā jau braucām uz turieni. Uz vietas bija jāveic vēl dažādi izmeklējumi un bija konsultācija ar ārstu. Diemžēl īsti neatbildu pētījuma profilam.
Tomēr lielākais šoks man bija pēc sarunas ar poļu ārstu. Uzzinājis, kādas zāles man par valsts naudu piedāvātas manā situācijā, viņš bija ļoti izbrīnīts un teica, ka Polijā jau gadus 30 ar šīm zālēm vairs nestrādā. Ja vēl kaut ko tādu man nāktos dzirdēt bagātajā Vācijā vai Šveicē, bet tā bija Polija, kas manā skatījumā ir līdzīga postsociālisma valsts kā Latvija! Viņi saviem cilvēkiem varējuši rast iespēju apmaksāt modernu ārstēšanu, bet mums tā pieejama, vien maksājot par to pašiem. Tie ir tūkstoši, un, ja nav iespējams savākt šādu naudu, atliek vien vecā ķīmijterapija. Braucām abas ar radinieci no Polijas, es sēdēju un raudāju. Viņa apņēmīgi teica – mēs meklēsim vēl citas iespējas. Patiesībā tas ir milzīgs darbs – sameklēt nepieciešamos kontaktus, uzzināt. Pat par spīti tam, ka mana radiniece ir profesionāle, kas strādā atbilstošā nozarē.
Kā tomēr tikāt pie zālēm?
Par laimi, arī Latvijā sākās pētījums, un es atbildu tā nosacījumiem. Tas deva cerību, kurai pieķerties. Pētījumā ik pēc sešām nedēļām bija jānodod analīzes un veica datortomogrāfiju. Man bija bail, ka atklās kādas izmaiņas, kuru dēļ nāksies izstāties no pētījuma un tādējādi nevarēšu saņemt bezmaksas zāles. Tāpēc sākumā visu laiku dzīvoju kā sešās nedēļās, ar šausmām gaidot izmeklējuma rezultātus un spriedumu, vai varēšu turpināt saņemt zāles. Pēc gada jau pieradu. Visu laiku jau nevar dzīvot stresā.
Jūs joprojām saņemat zāles – vai tad pētījums vēl turpinās?
Pētījums beidzās, un visā pats priecīgākais bija, ka arī pēc pētījuma es saņemu zāles, pateicoties šai firmai. Man nekas nav beidzies. Es pat neiedziļinos vairs izmeklējumu aprakstos – kā ir, tā ir. Galvenais, ka ir zāles un prieks, ka tās saņemu. Šajā slimošanas reizē esmu jau 50 reizes bijusi uz datortomogrāfiju.
Lai arī operācijā visu ļaundabīgo veidojumu un tā metastāzes nevarēja izgriezt, tas nepalielinās. Katru reizi man mēra visus audzēja parametrus, vēro procesus kreisā nierē, limfmezglos.
Ir dzirdēts, ka vēža slimnieki nekaļ tālus nākotnes plānus, bet sadala dzīvi kā soli pa solim mazākos mērķīšos. Kā tas bija jums?
Jā. Līdzīgi bija arī man. Vispirms bija svarīgi sagaidīt savu otro mazbērnu, tad sagaidīt, kad vecākais mazbērns sāk iet skolā. Sagaidu ceļojumu. Sagaidu Ziemassvētkus. Katrs, sagaidītais dzīves posms, notikums, man ir kā dāvana.
Reizēm onkoloģiskie pacienti pievēršas tautas medicīnai, izmēģina sulu kūres un citas metodes, tādējādi novilcinot ārstēšanos. Kā bija jums?
Atzīšos, ka pēc pirmās operācijas pamēģināju zaļumu un dārzeņu diētu, bet tomēr nekavējos ar ārstu ieteikto ārstēšanu. Pēc zaļumu kūres jau drīz sajutos slikti. Man nupat bija bijusi smaga operācija, un organisma atlabšanai vajadzēja pilnvērtīgu uzturu. Būtiska ir arī labsajūta, un, ja to palīdz uzturēt šad tad uzēsts kārums, nav vērts sev par to pārmest.
Dzīves kvalitāti slimība un ārstēšanās nav pasliktinājusi?
Lai gan man ir pirmā invaliditātes grupa un nestrādāju, zāles man ļauj saglabāt diezgan labu dzīves kvalitāti. Cenšos piedzīvot skaistos dzīves mirkļus, ar vīru dodamies ceļojumos. Priecājos, ka varu grābt lapas, lasīt labas grāmatas. Vai nu daudzās operācijas, vai zāles vai pati slimība ir nedaudz pabojājusi manu atmiņu, bet par to daudz neskumstu. Dzīvoju savu pēc iespējas pilnvērtīgu dzīvi, ar sev tuvajiem cenšamies laiku pavadīt pēc iespējas saturīgi.
Ir būtiski neieslīgt sevis žēlošanā, nesavākties internetā negatīvu un stresu radošu informāciju rakstus un uzticēties dakteriem. Savējiem ārstiem uzticos.
Neizmērojams paldies zāļu firmai, kas apmaksājot man zāles, dod iespēju dzīvot dzīvi. Paralēli jālieto zāles kaulu struktūras saglabāšanai. Tām, ilgstoši lietojot, ir savas blaknes. Iespējams, būs jāgādā citas zāles. Tās šai vainai labākas, valsts tās apmaksā, bet ne visiem vēža veidiem. Domāju, ka vajadzētu pirkt.
Zāles ir brīnišķīgas, taču vairums cilvēku nevar tās nopirkt. Onkoloģijas nodaļā redzu tik daudz jaunu cilvēku, kas nāk uz ķīmijterapiju.
Jūs esat nodzīvojusi daudz reižu ilgāk, kā jums sākumā prognozēja. Kas ir tās lietas, kāpēc jums izdevās piemānīt statistiku?
Viena lieta ir mans raksturs, darīt ātri, nepadoties.
Otrs – bez ģimenes atbalsta man nebūtu iespējams izmantot maksas izmeklējumus un sākotnēji pirkt zāles.
Trešā nepārvērtējamā lieta – atbalsts no manas radinieces, kura man palīdzēja ne tikai no visas sirds, bet bija ļoti profesionāls ceļa biedrs manā slimībā. Ja man pašai būtu jāsameklē visu to informāciju par iespējām ārstēties par spīti tam, ka valsts zāles neapmaksā, es diez vai to varētu pati tik ātri saorganizēt.
Ceturtais veiksmes noslēpums – fantastiski labie ārsti un pārējie mediķi. Es nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt, visi viņi bija superīgi. Atbalstošās medmāsiņas, kuras ejot uz ķīmijterapiju ir pa trim nedēļām, satieku biežāk, kā daudzus savus radus.
Un piektais, bez kā diez vai šodien būtu dzīva ir modernie izmeklējumi un modernās zāles. Milzīgs paldies zāļu firmai, kas nodrošina mani ar zālēm arī pēc pētījuma beigām!
Ko varētu ieteikt citiem, kam nupat atrasta onkoloģiskā slimība?
Meklējiet iespējas un nebremzējiet! Prasiet visiem – valsts institūcijām, pacientu organizācijām, fondiem, farmācijas kompānijām, ārstu asociācijām, visiem, jo kāds noteikti palīdzēs!
Fakti par plaušu vēzi
Plaušu vēzis ir viens no izplatītākajiem ļaundabīgajiem audzējiem pasaulē, kā arī galvenais nāves cēlonis onkoloģisku saslimšanu vidū.
Latvijā katru gadu plaušu vēzi diagnosticē vairāk nekā 1000 pacientiem, no kuriem viena trešdaļa ir darbspējas vecumā.
Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati, 2020. gadā no plaušu vēža mira 942 cilvēki, no tiem 265 pacienti bija darbspējīgā vecumā. Tādējādi plaušu vēzis kļūst par galveno priekšlaicīgas mirstības cēloni šo slimību grupā, radot vislielāko ekonomisko slogu no visiem ļaundabīgajiem audzējiem.
Pirms Pirmā pasaules kara plaušu vēzis bija reta diagnoze, pēc Otrā pasaules kara nāca modē cigaretes un plaušu vēža gadījumu skaits arī pieauga. Tas ir redzams ne tikai ārstiem, bet arī statistika un zinātniskie pētījumi liecina, ka vairumā gadījumu plaušu vēzi izraisījusi smēķēšana.
Plaušu vēža pacientiem Latvijā ir nepieciešams lielāks valsts atbalsts onkoloģiskās saslimšanas ārstēšanā, kas nodrošinātu līdzvērtīgas tiesības visiem saņemt ārstēšanu atbilstoši starptautiskām vadlīnijām un palielināt savas izredzes pagarināt dzīvildzi.
