Reiz kāda sieviete apsēdās blakus vīrietim parkā uz soliņa netālu no bērnu spēļlaukuma. „Lūk, tas ir mans dēls,” viņa teica, norādīdama uz mazu zēnu sarkanā džemperī, kurš šļūca lejā pa slidkalniņu.
„Jauks zēns,” vīrietis teica. „Tas ir mans zēns šūpolēs, zilajā džemperī.” Tad, paskatījies pulkstenī, viņš pasauca savu dēlu. „Nu, ko tu saki par došanos mājās, Tod?”
Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes. Lūdzu? Tikai piecas minūtes.” Vīrs pamāja ar galvu un Tods devās uz šūpolēm un šūpojās pēc sirds patikas.
Minūtes pagāja un tēvs atkal piecēlās kājās, lai sauktu savu dēlu. „Nu, vai nebūtu laiks doties prom?” Un atkal Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes, vēl tikai piecas minūtes.”
Vīrs pasmaidīja un teica: „Nu, labi.”
„Jūs pavisam noteikti esiet ļoti pacietīgs tētis,” sieviete ieteicās.
Vīrs pasmaidīja un tad teica: „Manu vecāko dēlu Tomiju pagājušajā gadā notrieca kāds piedzēries šoferis, kamēr viņš braukājās ar divriteni netālu no šejienes. Es nekad nepavadīju daudz laika ar Tomiju un tagad es atdotu jebko, lai pavadītu kaut tikai vēl piecas minūtes ar viņu. Esmu nozvērējies nepieļaut to pašu kļūdu ar Todu. Viņš domā, ka viņam ir dotas piecas minūtes vairāk, lai šūpotos. Patiesībā, es iegūstu piecas minūtes vairāk, lai skatītos, kā viņš spēlējas.”
Avots: Stāsts pārdomām
