Latvijas sabiedrībā visnoraidošākā attieksme tiek pausta pret musulmaņiem un romiem, savukārt vairumam latviešu un krievu vienam pret otru negatīvu jūtu nav, secināts pētījumā “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā”, kuru veikuši Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns atzīmēja, ka starpkultūru mijiedarbība izgaismo ne tikai atvērtību citādajam, bet arī aizspriedumainas attieksmes pazīmes. Tas īpaši spilgti esot redzams Latvijas iedzīvotāju atturībā pieņemt citu kultūru cilvēkus kā tuvus ģimenes locekļus vai kā augstas valsts amatpersonas.
Pētījuma rezultāti liecina, ka pret kulturāli visatšķirīgākajām un svešākajām grupām Latvijas sabiedrībā tiek uzturēta vislielākā emocionālā un mijiedarbības distance.
Iedzīvotājiem vissiltākās jūtas ir pret latviešiem un slāvu tautu pārstāvjiem, kas tiek uzskatīti par savējiem. Attieksmē pret zviedriem, ebrejiem un amerikāņiem ir novērojama jau būtiski lielāka emocionālā distance.
Musulmaņi tiek uztverti kā vissvešākā grupa, kurai cieši seko citas kultūras ziņā atšķirīgas grupas, piemēram, afrikāņi, romi, indieši, ķīnieši un uzbeki. Latviešiem ir raksturīgas siltākas jūtas pret rietumniekiem, piemēram, zviedriem, amerikāņiem, bet vēsākas – pret krieviem, krievvalodīgajiem un ebrejiem.
Savukārt Latvijas krievu minoritāte pret latviešiem izjūt mazāku kulturālo distanci. Krievu priekšstatos šī distance ir arī mazāka pret ebrejiem, uzbekiem un musulmaņiem.
Pētījums atklājis, ka Latvijā ar aizspriedumainu attieksmi ir saskārusies neliela sabiedrības daļa, turklāt biežāk krievi nekā latvieši. Iegūtie dati gan neesot ļāvuši spriest, kā un cik bieži ar aizspriedumainu attieksmi saskaras nelielu, bet vizuāli atšķirīgu kultūras grupu pārstāvji, piemēram, indieši vai cilvēki no Āfrikas valstīm. Šī jautājuma noskaidrošanai ir nepieciešams veikt atsevišķu fokusētu pētījumu, uzskata pētījuma autori.
Pētījumā ir detalizēti aplūkoti stereotipi un aizspriedumi par dažādām kultūrām. Iegūtie dati parāda, ka krievi, amerikāņi un zināmā mērā arī ebreji Latvijas sabiedrībā tiek uzskatīti par dominējošām grupām. Šīs grupas netiek uztvertas kā drauds vai slogs, bet tās vienlaikus arī netiek asociētas ar īpaši pozitīvu pienesumu Latvijai. Turpretī musulmaņi un romi tiek saistīti ar vislielāko apdraudējumu, secināts pētījumā. Latvijas iedzīvotājiem musulmaņiem piedēvē vēlmi kulturāli dominēt, bet romiem – sociāli deviantu dzīvesveidu.
Arī afrikāņi bieži tiek uzskatīti par slogu vai draudu Latvijai, tomēr šo grupu, tāpat kā uzbekus un indiešus, iedzīvotāji iztēlojas esam vājākus un pakļautākus.
Latvieši, ukraiņi un zviedri jeb, vispārīgāk izsakoties, eiropieši tiek saistīti ar pozitīvu sociālo un ekonomisko ieguldījumu Latvijā. Šīm grupām daudz retāk tiek piedēvēts augstprātīgums un vēlme dominēt. “Kopumā varam secināt, ka Latvijas sabiedrība arī retāk attiecina negatīvus stereotipus uz kultūras grupām, par kurām tai ir visnenoteiktākie priekšstati,” norāda Kaprāns. Tas izskaidro iedzīvotāju visnotaļ indiferento attieksmi pret ķīniešiem, uzbekiem un indiešiem. Savukārt negatīvai stereotipizācijai un aizspriedumainai attieksmei ir pakļautas kultūras grupas, kas izraisa asociācijas ar apdraudējumu.
Pētnieki norāda, ka priekšstati par šīm grupām ir veidojušies vai nu pastarpinātā un starptautiski mediētā veidā, piemēram, pret musulmaņiem un afrikāņiem, vai kulturāli pārmantotā un privātajā pieredzē iegūtā ceļā, piemēram, pret romiem.
Lai gan divu lielāko Latvijas etnisko grupu – latviešu un krievu – savstarpējos priekšstatos var pamanīt pozitīvus stereotipus, abas grupas būtiski atšķir uztvertais etnocentrisms. Kamēr krievu vidū uzskats, ka latvieši mēģina uzspiest savu kultūru citiem vai īpaši atbalsta savas tautas pārstāvjus, nav izplatīts, daļa latviešu mēdz krievu minoritātei piedēvēt agresīvu etnocentrismu, secinājuši pētnieki.
Tomēr kopumā šis pētījums nepārprotami parādījis, ka vairumam latviešu un krievu vienam pret otru nav negatīvas jūtas un ka starp abām etnokulturālajām grupām ir novērojama relatīvi neliela simboliskā distance, norāda pētnieki.
Viņi norāda, ka šie dati liek arī citādāk raudzīties uz konfliktējošiem (ģeo)politiskiem uzskatiem starp latviešiem un krieviem, jo ideoloģiskā pretstāve acīmredzami neizpaužas arī emocionālā vai kulturālā pretstāvē vienam pret otru. Respektīvi, politiskā un ikdienas sociālo attiecību realitāte pastāv līdzās kā atšķirīgu, bet dažkārt savstarpēji izaicinošu stereotipu un aizspriedumu avoti.
Šajā pētījumā starpkultūru stereotipi un aizspriedumi ir analizēti arī imigrācijas kontekstā. Iegūtie rezultāti liek domāt, ka Latvijas sabiedrībā nav novērojama asa pretestība ekonomiski motivētai imigrācijai, jo tā tiek uzlūkota kā attīstību veicinošs faktors, uzskata pētnieki.
Līdzās darbaspēka remigrācijai Latvijas sabiedrība par prioritāru uzskata nepieciešamību piesaistīt kvalificētus imigrantus un/vai cilvēkus, kas nāk no pazīstamām kultūrām un vizuāli neatšķiras no vietējiem.
Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu grūti pieņemt imigrantus no svešām kultūrām vai ar citādāku ādas krāsu, kas strādātu publiskajā sektorā.
Vienlaikus var pamanīt samērā spēcīgu konsensu, ka latviešu valodas zināšanām un prasmēm ir jākļūst par būtisku priekšnosacījumu, lai imigranti varētu iekļauties Latvijas sabiedrībā, secina zinātnieki.
