Jūras līmeņa celšanās, zemestrīces, plūdi, krastu erozija – tie ir tikai daži no iemesliem, kuru dēļ zem ūdens pazūd pilsētas un civilizācijas. Modernās tehnoloģijas ļauj ne tikai precīzāk izpētīt drupas, bet arī veidot trīsdimensiju vizualizācijas un restaurēt senlaiku dzīvi.
Dokumentālajā raidījumā “Pirātu pilsētas nosusināšana”, kas 16.jūlijā būs skatāms “National Geogrpahic”, redzēsim, kā, izmantojot modernās tehnoloģijas un izrakumos uzietos artefaktus, virtuāli tiek nosusināts Kingstonas līcis pie Jamaikas un skatam paveras reiz varenā pirātu mājvieta – Portrojāla. Pirms raidījuma “National Geographic” ir apkopojis informāciju par sešām nogrimušām pilsētām.
Herakliona – Tonisa un Austrumu Kanobe (Ēģipte)
https://www.youtube.com/watch?v=X0ZwwHbL44M&list=PL0LQM0SAx6021W1Ipv0fc98kzvCtPqiJm&index=1
Ēģiptes ziemeļos, Nīlas deltā pie Vidusjūras reiz viena otrai pretim atradās divas bagātas pilsētas: Herakliona – Tonisa un Austrumu Kanobe. Apmēram 500 gadus p.m.ē. tie bija lieli tirdzniecības centri – vārti uz Ēģipti, kuri grieķu kuģiem pavēra ceļu uz Nīlu. Mēnelajs, Spartas ķēniņš un skaistās Helēnas vīrs, esot dzīvojis Heraklionā vēl desmit gadus pēc kara pret Troju, bet Kanobe nodēvēta Mēnelaja stūrmaņa vārdā. Pilsētu nozīme mazinājās pēc tam, kad Aleksandrs Lielais 331. gadā p.m.ē. nodibināja Aleksandriju.
Vēl nesen teju vienīgā informācija par abu varenību un pazušanu bija antīko autoru teksti, piemēram, Hērodots minējis, ka pilsētu apkārtne līdzinās Egejas salas purviem. Franču uzņēmējs un arheologs Frenks Godio 90.gados sāka pētīt jūru Aleksandrijas tuvumā. 2000.gadā Abukiras līcī septiņu metru dziļumā aptuveni 1,6 kilometrus no tagadējās krasta līnijas tika atklātas apjomīgas drupas: ēku sienas, tempļi, kolonnas, statujas. Tā bija Austrumu Kanobe, savukārt Heraklionu – Tonisu atklāja aptuveni 5,4 kilometrus no krasta.
Vēlāk atrastas dārglietas, dievu statujas, amuleti, monētas, melna granīta stēla, kas atgādina nodokļu ediktu. Uz tās minēts Heraklionas vārds un to parakstījis faraons Nektanebo I (valdīja 380.-362.g.p.m.ē.). Monētas, kas datētas ar 724. un 743.gadu, ļauj pieņemt, ka pilsētas pazudinājuši milzīgi plūdi Nīlā aptuveni 742.gadā. Tie, iespējams, nobrucinājuši krastus, veicinājuši grunts sašķidrināšanos un pārvēršanos purvājā.
Portrojāla (Jamaika)
https://www.youtube.com/watch?v=WnVS80BAuA4
Jamaikas dienvidu pusē, garas zemes strēles rietumgalā esošā osta vairāk nekā astoņdesmit gadus bija pirātu patvērums un britu cietoksnis spāņu aizjūras impērijas sirdī. Taču izšķērdīgā, alkohola, vieglas uzvedības sieviešu un kautiņu pārpilnā dzīve beidzās vienā mirklī – 1692.gada 7.jūnijā Portrojālu satricināja 7,5 magnitūdu stipra zemestrīce. Zem ūdens nonāca divas trešdaļas no vairāk nekā trīspadsmit hektāru lielās teritorijas, tika iznīcināti četri no pieciem fortiem un vienā mirklī gāja bojā 2000 cilvēku.
Par grēcīgāko vietu uz Zemes dēvēto pilsētu XVI gadsimta sākumā nodibināja spāņi Huana de Eskvivela vadībā. Pēc vairāk nekā simts gadiem to iekaroja angļi. Ideja par pirātu pielabināšanu ienāca prātā gubernatoram Edvardam d’Olijam. Tajos laikos pirātisms britu impērijā bija visnotaļ akceptēta nodarbošanās, ja vien tika nomaksāti mesli. Kingstonas līča krastos esošā pilsēta kļuva par Jamaikas galvaspilsētu un vienu no lielākajām eiropiešu apdzīvotajām vietām Jaunajā pasaulē. Vēlāk par Portrojālas gubernatorleitnantu tika iecelts slavenais pirāts Henrijs Morgans. Tieši viņš sāka jūras laupītājiem “uzlikt iemauktus”, jo, pēc gubernatora domām, pirātisms bija kļuvis pārāk asiņains un nežēlīgs. Morgans mira dažus gadus pirms katastrofas, kas iezīmēja Portrojālas varenības beigas.
Pilsētas drupas tika uzietas XIX gadsimtā, tomēr pirātu bagātību meklējumi tās ir burtiski iznīcinājuši. Tā kā stihija uzbruka pēkšņi, Portrojālas drupas tiek salīdzinātas ar vulkāna izvirdumā bojā gājušās Pompejas drupām.
Danviča (Lielbritānija)
https://www.youtube.com/watch?v=U4LCU2y5IXs
Viduslaikos rosīgā zvejas osta Danviča bija viena no Anglijas lielākajām pilsētām, Austrumanglijas galvaspilsēta. Te dzīvoja vairāk nekā 5000 cilvēku, bija 800 ar nodokli apliekamas ēkas un vismaz 800 hektāru zemes. Taču pilsēta bija celta uz mīkstiem nogulumiežiem, kurus lēnām postīja asi viļņi. 1286.gadā vētra nopostīja 400 māju un veikalu, tai sekoja milzu vētra 1326.gadā un vēl pēc desmit gadiem cilvēki sāka pamest nemīlīgo mājvietu. 1602.gadā bija atlikusi vien ceturtā daļa sākotnējās pilsētas. Pēdējā – Visu svēto baznīca – nogrima XX gadsimta sākumā. Tagad atlikušas vien dažas ielas, krogs un pāris māju, pārējo klāj aptuveni desmit metrus dziļš ūdens.
Dzelmē vēl joprojām ir redzamas baznīcu drupas, tās veido spokainu nogrimušās pilsētas rēgu. Sarežģīto niršanas apstākļu dēļ drupas ilgu laiku netika pētītas. 2008.gadā sāktie pētījumi atklāja, ka pilsētas pirmsākumi meklējami dzelzs laikmetā. Sauthemptonas universitātes pētnieks Deivids Sīrs izstrādāja precīzu trīsdimensiju karti, kurā apvienoti zemūdens pētījumu rezultātus, senas kartes un navigācijas ceļvežus.
Pavlopetri (Grieķija)
https://www.youtube.com/watch?v=f6vvBzAvN0w
Kad senie grieķi devās jūrasbraucienā uz Troju, iespējams, tiem nācās burāt gan Pavlopetri – lielu, plaukstošu tirdzniecības ostu, kas atradās Lakonijas līcī pie tagadējām Grieķijas dienvidu robežām. Smilšainais krasts un labi aizsargātais līcis bijis perfekta apmešanās vieta bronzas laikmeta kuģiem. Tās drupas četru metru dziļumā 1967.gadā atklāja Southemptonas universitātes jūras ģeologs Nikolass Flemings. Labi veidots ielu, pagalmu tīkls, neapstrādātu akmeņu mājas, keramikas lauskas, kapi, kurus var datēt ar Mikēnu periodu – 1600. – 1100. gadu p.m.ē. Starp citu, tas ir laiks, kad radās daudzi Antīkās Grieķijas literārie darbi un mīti, tostarp Homēra “Varoņu laikmets”. Pilsēta nogrima apmēram 1000 gadu p.m.ē. zemestrīces laikā.
Mikēnu vara balstījās uz jūras ceļu kontroli, tomēr ostas pētītas maz. Pavlopetri nekas neliecina par nopietnām ostas būvēm, tādēļ pētnieki domā, ka tirgotāju kuģi noenkurojās 10 – 20 metrus no ostas, savukārt karakuģi tika vilkti uz liedagu. 2009.gadā Pavlopetri skenēšanas laikā plūstošajās smiltīs tika atklāti vēl 150 kvadrātmetri drupu. Akustiskās skenēšanas rezultāti ļāvuši izveidot ļoti precīzus senās ostas trīsdimensiju attēlus.
Jonaguni (Japāna)
https://www.youtube.com/watch?v=-vHbpimRQLg
Kad instruktors Kihačiro Aratake 1986.gadā ienira netālu no Jonaguni, viņam atklājās neticams skats – sešus metrus augsti monolīti, brīnišķīgi veidojumi ar precīziem perpendikulāriem leņķiem. Pie Japānai piederošās salas, kas atrodas 100 kilometrus uz austrumiem no Taivānas, 25 metru dziļumā tika atrastas milzīgas pakāpjveida terases.
Taču zinātnieki nebeidz strīdēties par to, vai tām ir dabiska izcelsme, vai arī tās ir senas pilsētas atliekas. Rjukju universitātes pētnieks Masaki Kimura apgalvo, ka identificējis piramīdu, triumfa arku, stadionu, akmens galdus, ceļus, tie varētu būt aptuveni 6000 gadus veci. Savukārt Bostonas universitātes pētnieks Roberts Šohs, kurš veicis lauka pētījumus Pakistānā, Ēģiptē, Kanādas arktiskajos apgabalos, uzskata, ka veidojumiem ir dabiska izcelsme. Tie ir pamatieži, kas savu izskatu ieguvuši tektonisko aktivitāšu rezultātā. Iespējams, senie cilvēki dabiskos veidojumus ir uzlabojuši un tad izmantojuši.
Ja Jonaguni patiešām ir senas civilizācijas atliekas, tad, iespējams, to var saistīt ar seno Japānas mednieku – vācēju kultūru Džomonu, kura sāka attīstīties 12 000 gadus p.m.ē.
Atlitjama (Izraēla)
https://www.youtube.com/watch?v=1rmSfmq5c7w
Teju pirms 20 000 gadiem jūras līmenis bija aptuveni 100 metrus zemāks nekā šodien. Vidusjūras austrumu krasts atradās 10 kilometrus uz rietumiem, piekrastē risinājās rosīga dzīve. Kāpjot jūras līmenim, zem ūdens nokļuva ne viena vien apdzīvota vieta. Netālu no Haifas (Izraēla), aptuveni kilometru no krasta 10 metru dziļumā atrodas ļoti labi saglabājies sens ciems, kurā atrodami pat cilvēku kauli. 40000 kvadrātmetru lielā atradne tiek datēta ar 7000 gadu p.m.ē. un tiek uzskatīta par vienu no senākajām nogrimušajām pilsētām.
Ciemu 1984.gadā atklāja jūras arheologs Ehuds Galili. Plašās akmens ēkas ar dēļu grīdām, pavardiem, dārziņiem, mantu glabātavām un akām – tas ir neparasts un aizraujošs ieskats neolīta laikmeta dzīvē. Cilvēki nesen bija iemācījušies turēt mājlopus (aitas, kazas, cūkas, govis) un audzēt kultūraugus. Te atrastas vairāk nekā 100 dažādu augu atliekas, arī zivju asakas. Īpaši interesanti arheologiem bijuši divi skeleti: sieviete un bērns ir senākie zināmie tuberkulozes slimnieki.
Zinātnieki uzskata, ka ciemu varētu būt nopostījis vulkāna izraisīts cunami aptuveni pirms 8000 gadiem. Iespējams – Etna Sicīlijā. Galili uzskata, ka ciema bojāeju varēja veicināt slimības, bet ūdens līmenis cēlies lēnām, pakāpeniski atņemot cilvēkiem dzīves telpu.
Skaties aizraujošo dokumentālo raidījumu “Pirātu pilsētas nosusināšana” “National geographic” svētdien 16.jūlijā, plkst. 21:00!
