Ir bijuši laiki, kad pāvests Romā apvienoja gan garīgo, gan laicīgo varu; ir bijuši pāvesti, kuri paši ir iesaistījušies nežēlīgos karos un intrigās; vēl citiem ir nācies izlemt, ko darīt apkārt notiekošajām zvērībām.
Jaunā dokumentālā filma “Pāvests pret Hitleru”, kas svētdien 19.februārī skatāma kanālā “National Geographic”, atklās līdz šim maz zināmas Otrā pasaules kara epizodes un meklēs atbildi uz jautājumu, vai pāvests Pijs XII darīja pietiekami ebreju aizsardzībai Romā un Eiropā. Cik daudz viņš zināja par fašistu zvērībām?
Pirms filmas “National Geographic” piedāvā atskatīties vēsturē un uzzināt par to, ar cik lielām zvērībām dažādos laikos ir nācies saskarties pāvestiem.
Sv. Pēteris (32-67)
Par pirmo pāvestu nav īpaši daudz vēsturiski ticamas informācijas, ja vien neņem vērā faktu, ka, iespējams, tāds vispār ir bijis. Taču par viņa dzīvi un nāvi stāsta leģendas. Romas imperatora Nerona vajāšanu laikā Sv. Pēteris labprātīgi nodeva sevi tiesas rokās. Kad viņu sodīja ar nāvi, sitot krustā, pāvests mierīgi lūdza, lai to dara ar galvu uz leju, lai neatdarinātu Dievu. Krustā sišana ir viena no briesmīgākajām nāves soda metodēm, un Sv.Pēteris to padarīja vēl briesmīgāku, lai apmierinātu savu mirušo labāko draugu. Jā, un kopš pāvesta Pētera nāves viens no pāvesta simboliem ir uz leju vērsts krusts.
Sv. Leo (440-461)
Iespējams, jūs esat dzirdējuši par huņņu vadoni Atilu, kuram sagādāja prieku slaktiņi visā Eiropā. Savukārt Leo I bija izglītots pāvests, kuram vairāk par ķeceru dedzināšanu patika rakstīt garlaicīgus burtus. 452.gadā Atila ar savu armiju devās uzbrukumā Romai, raisot paniku iedzīvotājos. Ko darīja pāvests? Izdzirdot, ka tuvojas asinskāri barbari, Leo I devās tiem pretī un uzrunāja ienaidnieku. Tas nostrādāja: Atila saudzēja Romu. Nav zināms, ko Leo teica, tādēļ var pieņemt pat ideju, ka Atilam spokosies Sv.Pētera gars.
Stefans VI (896–897)
Pāvestam Stefanam VI bija lielas nežēlīgas ambīcijas. Uzreiz pēc stāšanās amatā viņš lika izrakt sava priekšgājēja, pāvesta Formoza mirstīgās atliekas un nodot tiesai. Kaunpilnajā Mirušo sinodē viņš lika vēlreiz tiesāt līķi, kas tika ietērpts pāvesta drānās, to atzina par vainīgu un par sodu iemeta upē. Tiesa, pēc dažiem mēnešiem pats Stefans VI tika iemests cietumā un nožņaugts. Viņu pēc nāves reabilitēja pāvests Sergijs III.
Sergijs III (904–911)
Desmitais gadsimts bija asiņains laiks. Romu kontrolēja karojoši despoti, pāvesta institūcija bija zaudējusi labo slavu, bet likuma vara nedarbojās. Jaunais pāvests Sergijs III ar savu privāto armiju devās to iekarot, pa ceļam nogalinot ikvienu ienaidnieku. Arī divus iepriekšējos pāvestus. Vēl viņš paveda augstdzimušu romiešu piecpadsmitgadīgo meitu un pavadīja gadus, radot pēcnācējus. Sergija III ārlaulības dēls kļuva par pāvestu Jāni XI. Vēsturnieki šo vardarbības periodu, kas plosīja centrālo Itāliju, nodēvēja par “pornokrātiju”.
Jānis XII (955–964)
Šķiet, nav pāvesta, kas būtu bijis netikumīgāks par Jāni XII. Vēsturnieki min, ka viņš apsūdzēts slepkavībās, izvarošanās, dedzināšanās, sātanismā, pārvērtis Sv. Laterāna pili par prieka namu, no pāvesta kases sedzis azartspēļu parādus un kādu desmitgadīgu zēnu ordinējis par bīskapu. Jānis XII apvienoja gan Romas laicīgo, gan arī garīgo varu. Laicīgos likumus viņš parakstīja kā Oktaviāns, bet pāvesta bullas – kā Jānis XII. Runā, ka viņu nogalināja kāds greizsirdis, kas pieķēra pāvestu gultā kopā ar savu sievu.
Urbāns VI (1378-1389)
Itāļi cerēja, ka pēc Urbāna VI nokļūšanas amatā beigsies franču dominance baznīcā. Taču brutālā vadības stila dēļ viņš ātri zaudēja savus atbalstītājus, tādēļ trīspadsmit franču kardināli jau pēc dažiem mēnešiem paziņoja, ka vēlēšanas nav notikušas, un par pāvestu ievēlēja Klementu VII. Šā notikuma radītās jukas baznīcā ilga vairākas desmitgades. Urbānam VI patika iedzert. Runā, ka svinībās pēc ievēlēšanas pāvesta amatā viņš izdzēris vairāk nekā jebkurš cits. Tad Urbāns apvainojās uz vairākiem kardināliem, kas pēc viņa pavēles tika spīdzināti un nogalināti. Galu galā tika nogalināts arī pats pāvests.
Pijs II (1458–1464)
1459.gadā Osmaņu impērija klauvēja pie Eiropas durvīm un pāvests Pijs II metās cīņā, aicinot visu Eiropu apvienoties krusta karā pret Turciju. Šajā karā pāvesta intereses saskanēja ar osmaņu vasaļvalsts Valahijas gospodara Vlada III Drakulas interesēm. Ar pāvesta svētību Vlada pils tika pārvērta par īstu kautuvi, kurā robežu pārkāpušie turku kareivji tika saplosīti gabalos. Kad osmaņi iekaroja Vlada pili, viņi mežā atrada 20 000 uz mietiem uzdurtu karavīru. Tas bija pietiekami, lai turki steigtos atpakaļ.
Aleksandrs VI (1492-1503)
Pāvestu Aleksandru VI (Rodrigo Bordžu) var vērtēt dažādi. Viņš bija mecenāts, kas pasūtīja darbus, piemēram, Mikelandželo. Taču vienlaikus Aleksandrs VI bija korumpēts intrigants, kas nopirka gan savu amatu, gan arī iekārtoja savus ģimenes locekļus siltās vietiņās. Jā, izrādās, ne visi pāvesti saglabāja celibātu. Iespējams, daļa apvainojumu bija safabricēti (ir zināms par orģijām pilī, pasūtītām slepkavībām, u.t,t.), tomēr Aleksandram bija septiņi bērni no vismaz divām sievietēm. Savu meitu Lukrēciju pāvests izmantoja politiskajās intrigās, trīs reizes izprecinot cerībā izveidot spēcīgas alianses.
Pijs V (1566-1572)
Tas bija Reformācijas laikmets, kad visā Eiropā notika cīniņi ticības vārdā. Šodien vislabāk zināma pāvesta Pija V dusmu lēkme, kas noveda pie Anglijas karalienes Elizabetes I ekskomunikācijas. Pēc pievienošanās baznīcai 14 gadu vecumā viņš iesaistījās inkvizīcijā, kur “biedēja citus inkvizitorus ar savām ārprātīgajām slāpēm pēc asinīm”. Kalpojot Romā, Pijs V vienkārši nogalināja savus ienaidniekus, galu galā kļūstot par pāvestu. Tad viņš atgriezās pie savas lielās mīlestības pret inkvizīciju, līdz visi Romas ebreji bija izsūtīti, savukārt protestanti uzlūkoti ar ārkārtīgiem aizspriedumiem. Pijs V radīja priekšnoteikumus Sv. Bērtuļa nakts slaktiņam Parīzē, kad katoļi nogalināja 30 000 hugenotu.
Pijs XII (1939-1958)
Pijs XII kļuva par pāvestu īsti pirms vispostošākā kara, kāds līdz šim ir pieredzēts. Itāliju kontrolēja Musolīni fašisti, Hitlers gatavojās saplosīt Eiropu tūkstoš gabaliņos. Pāvests bija starpnieks starp britu izlūkdienestu un dažiem augstiem vācu virsniekiem, kas plānoja atentātu pret Hitleru. 1942.gadā viņš bija viens no retajiem cilvēkiem Eiropā, kas publiski (radio runā) iebilda pret nacistu īstenoto rasu tīrīšanu. Pijs XII palīdzēja dažiem simtiem ebreju aizbēgt no Vācijas. Tāpat tiek uzskatīts, ka ebreju deportācija no Romas būtu bijusi daudz ļaunāka, ja pāvests nebūtu iejaucies. Tiesa, viņš skaļi nerunāja par holokaustu un, iespējams, zināja par nacistu nelietībām jau ilgu laiku pirms sāka ko darīt šajā jomā.
Filma “Pāvests pret Hitleru” sākas ar ainu pirms Pirmā pasaules kara: divi katoļu jaunieši saņem svēto sakramentu . Viens no tiem ir Ādolfs Hitlers, bet otrs – Eižēnio Pačelli, nākamais pāvests Pijs XII. Tālāk divu stundu garumā filmas režisors Kriss Kasels ved skatītājus mežonīgā ceļojumā starp Hitlera Vāciju un Pačelli Romu, atklājot līdz šim maz zināmas Otrā pasaules kara laika epizodes. Pāvests bija dziļi iesaistīts sazvērestībā pret Hitleru, kad kļuva skaidrs, ka tas varētu novērst holokaustu un Eiropas izpostīšanu.
Nepalaid garām – dokumentālā filma “Pāvests pret Hitleru” “National Geographic” būs skatāma svētdien 19.februārī plkst. 18:00!
