Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.
Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā pacients, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.
