Tu atgrūd cilvēkus. Kad tu sāc saprast, ka attiecības kļūst nopietnākas, tu atgrūd cilvēku. Tu nelaid viņu savā sirdī. Tu sāc meklēt attaisnojumus, atrunas un pat trūkumus cilvēkā, lai tikai tev nebūtu ar viņu jātiekas.
Tu saki “nē”. Pat, ja tu sākumā piekrīti doties uz randiņu, kad tā diena pienāk, tu atrodi iemeslu, lai neaizietu.
Tu domā, ka neesi mīlestības cienīga. Tu pārliecini sevi, ka neviens nespēs iemīlēt tādu sievieti, kā tu. Bet, ja arī iemīlēs, tad ne uz ilgu laiku.
Tu atrodi iemeslus, kāpēc tev neizdodas dibināt veiksmīgas attiecības. Tev vienmēr ir gatava atbilde: viņš ir pārāk resns vai pārāk tievs, viņš pārāk bieži iet uz sporta zāli, pārāk bieži pērk tev dāvanas… Kad tu redzi, ka tev viss ir labi, tu pavisam noteikti izdomāsi kaut ko sliktu.
Tu necieni sevi. Tu neļauj sev mīlēt. Tu vienkārši gribi paslēpties no visiem, lai neviens pat nemēģinātu tevi iemīlēt.
Tu aizver savu sirdi. Pat, ja tavā priekšā ir cienīgs cilvēks, tu mēģināsi viņu pārliecināt, ka neesi viņam pietiekami laba.
Tu kļūsti par citu cilvēku. Tu saki, ka tev patīk tas, kas tev patiesībā nepatīk. Tu baidies, ka tu nespēsi piesaistīt nevienu cilvēku, tāpēc sāc veidot sev tēlu.
Tu izmanto iepazīšanās portālus. Tev gribas uzmanību, taču caur telefona ekrāna to iegūt ir daudz drošāk.
Tu izliecies par stipru cilvēku. Tu izliecies vienaldzīga un stipra, jo domā, ka tādējādi tu neļausi nevienam salauzt tavu sirdi.
Tu savā prātā izspēlē dažādus scenārijus. Tu baidies no jaunas mīlestības, bet tāpat to iztēlojies. Iztēlojies sarunas, iemīlies svešiniekā, domā, kā un kur satiksi savu mīlestību… Bet pēc tam pārliecini sevi, ka tas viss ir vienkārši fantāzija, un tā dzīvē nenotiek.
