-1 C
Rīga
piektdien, 22 novembris, 2024

Mīļās dāmas, atcerieties šo stāstu nākamreiz, kad apvainosieties uz vīru kāda nieka dēļ!

 

Dzīvē reizēm nākas nonākt situācijā, kad apvainojamies vai sadusmojamies uz tuvākajiem ģimenes locekļiem vai līdzcilvēkiem. Bieži vien ilgu laiku netiek pārmīts neviens vārds, tādejādi emocionāli sāpinot visas iesaistītās puses. Arī sevi. Skumji, ka visbiežāk konflikti var rasties sīkumu dēļ. Pavisam ierastu, ikdienišķu lietu dēļ.

Ideāli, ja ģimenē izdodas atrast kompromisu, ja izdodas konfliktsituācijas atrisināt. Taču lielākoties tā nenotiek. Tomēr tas nenozīmē, ka to nevajag apgūt un iemācīties. Vajag, ļoti vajag, jo ģimenei, kuras locekļi savstarpēji cienīs cits citu, neviena vētra nebūs spējīga sašūpot mājas pavarda kuģi.

Lūk, kāds stāsts, kas, iespējams, palīdzēs apklusināt emocijas, kas grasās izlauzties, nevajadzīgi sāpinot otru:

“2010. gadā es gulēju slimnīcas dzemdību nodaļā kopā ar sievieti vārdā Katja: man bija tikko dzimis puisēns, viņai meita. Mums abām šie bija pirmdzimtie. Es daudz lēnāk atguvos pēc dzemdībām, un Katja man ļoti palīdzēja: kaut ko padeva, atnesa brokastis..

Mēs tikām izrakstītas vienā dienā un ilgu laiku nesazinājāmies.

Pēc sešiem mēnešiem Katja man piezvanīja, lai apsveiktu dēla pusgada jubilejā. Mēs, protams, sākām runāt par mazuļiem – cik zobu, kā guļ, u.tml. Pēc tam viņa man pajautāja: “Kā vīrs? Palīdz mazuļa aprūpē?”

Es, protams, sāku ierastās sieviešu sūdzības par vīriešiem (jo mums taču var maizi nedot, galvenais pasūdzēties par saviem partneriem). “Palīdz!? Atnāk mājās noguris, grib atpūsties nevis ar bērnu spēlēties, tad vēl dusmojas, ka vakariņas nav pagatavotas utt. Tev taču tāpat, vai ne?”

Viņa saka: “Nē, mēs ar vīru pa telefonu sastrīdējāmies, kamēr vēl biju slimnīcā. Viņš savāca savas mantas uz aizgāja. Kad atgriezos mājās, nebija ne vīra, ne viņa mantu.. Kopš tās reizes nav ne reizi apciemojis, nav palīdzējis. Bet dzīvojam vienā rajonā. Nesen uz ielas saskrējāmies, es pajautāju,  vai nevēlas mūs apciemot, uz savu meitu paskatīties. Viņš teica: “Nē, es nevēlos!” (Vīrietim, starp citu, ir vairāk nekā 30 gadi, un šis ir viņa pirmais un vienīgais bērns). Tad tu saki,”  Katja turpina,” tev vīrs nepalīdz aprūpēt bērnu?”

Es atbildēju:”Man? Man vīrs ir ideāls!””

 

Raksts sagatavots pēc portāla “Antipriunil.ru”materiāliem.

Autors: Dieviete.lv

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.