Postošais Otrais pasaules karš mums lielākoties saistās ar dažām konkrētām kaujām un uzvarām, taču patiesībā tā vēsture glabā ne vienu vien mazāk zināmu stāstu gan par notikumiem Eiropas karalaukā, gan arī Klusā Klusajā okeānā un Āzijā, kur smagas kaujas izcīnīja ASV un “ļaunuma ass” valsts Japāna.
Par notikumiem, kas saistās ar ASV darbībām Otrajā pasaules karā, vēsta arī dokumentālais seriāls “Nacistu mega struktūras: Amerikas karš”, kas “National Geographic” skatāms no sestdienas, 19.janvāra.
Pirms tam “National Geographic” ir apkopojis četrus mazāk zināmus stāstus par Otrā pasaules kara norisēm.
Hitlerieši kaujas laukā nekad nav izmantoši vācu zinātnieku izgudroto zarīnu
1938.gadā vācu zinātnieks Gerhards Šrēders nodarbojās ar lētāka pesticīda meklējumiem, kas ļautu aizsargāt laukus no grauzējiem. Sajaucot fosforu un cianīdu, viņš ieguva vielu, kas bija pārāk toksiska izmantošanai lauksaimniecībā. Īsti pēc tam zāļu lielražotājs “I.G. Farben” informēja armijas vadību par vēl vienu atklājumu – indīgu šķidrumu, ko vēlāk nodēvēja par “Tabun”. Šrēders turpināja pētījumus, līdz izveidoja vēl ko toksiskāku – zarīnu. Tā nosaukums “sarin” cēlies no četriem zinātnieku vārdiem, kas to izstrādāja.
Otrā pasaules kara gados Vācijā bija uzceltas vairākas lielas ķīmiskās rūpnīcas, kurās bija saražoti pat vairāki desmiti tūkstoši tonnu šo indīgo vielu, ar kuru varēja nogalināt miljoniem cilvēku. Kaut arī armijas ģenerāļi uzstāja uz zarīna un “Tabun” izmantošanu, Hitlers tam nepiekrita. Joprojām nav precīzi zināms, kādēļ.
Kāda teorija vēsta, ka, iespējams, Hitleru bremzēja paša pieredze kaujās pie Ipras Pirmā pasaules kara gados. Taču to apšaubīt liek fakts, ka pret koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem nacisti izmantoja cianīda gāzi, kas pazīstama ar nosaukumu “Zyklon B”.
Citi pētnieki uzskata, ka patiesībā nacistiskās Vācijas vadonis baidījies no Sabiedroto atriebības, kas varētu sekot pēc šādu masu iznīcināšanas ieroču lietošanas. Iespējams, ķīmiskie ieroči varēja ietekmēt līdz tam veiksmīgo militāro stratēģiju, kas paredzēja pēkšņu uzbrukumu ar lidmašīnām un tankiem, kuriem seko kājinieki. Ķīmiskie ieroči kājinieku uzbrukumu padarītu neiespējamu. Pēc kara vielu paraugi nokļuva gan britu, gan amerikāņu rīcībā, tad atklājās, ka to sastāvs pētniekiem “ir nezināms”. 1993.gada Ķīmisko ieroču konvencija, kuru ratificējušas 192 valstis, aizliedz zarīna izmantošanu.
ASV šifrēšanā izmantoja navaho indiāņu valodu
1942.gada sākumā sabiedrotajiem (ASV, Lielbritānijai, PSRS) neklājās labi ne Eiropā, ne arī Āzijā. ASV bruņotajiem spēkiem papildu problēmu sagādāja droša ziņojumu nosūtīšana. Japāņu kriptogrāfi, no kuriem daudzi bija izglītojušies ASV un brīvi runāja standarta un koloniālajā angļu valodā, bija pārsteidzoši lietpratīgi kodu šifrētāji.
1942.gadā ASV civilais inženieris Filips Džonsons armijai piedāvāja asprātīgu risinājumu –radīt dubulti šifrētu kodu, kurā tika izmantoti gan navaho indiāņu, gan arī angļu valodas elementi. Navaho valodas unikalitāte slēpjas faktā, ka vārda izruna un locījumi var noteikt tā jēgu. Ir vārdi, kuriem atkarībā no izrunas, var būt pat četras nozīmes. Turklāt 1942.gadā šai valodai nebija ne alfabēta, ne arī rakstības.
Militāristi bija skeptiski, taču Džonsons nolīga četrus navaho cilts indiāņus un pierādīja idejas dzīvotspēju. Tā Klusajā okeānā bāzētajos ASV Jūras spēkos parādījās t.s. “kodu runātāji”, kuri, pēc pašu teiktā, “darbojās kā kodēšanas mašīnas”. Piemēram, ziņa “Beh-na-ali-tsosie a-knah-as-donih ah-toh nish-na-jih-goh dah-di-kad ah-deel-tahi” nozīmē “Ienaidnieka lielgabalu dzots atrodas jūsu labajā flangā. Iznīcināt”. Tā bijusi pirmā ziņa, ko nosūtījis šifrētājs, navaho cilts pārstāvis Česters Necs.
32 baloži saņēmuši medaļu par varonību
Putnu izmantošana ziņu nosūtīšanai sākās jau senajā Persijā. Tā bija populāra ne tikai XIX gs. un Pirmā pasaules kara laikā, bet arī Otrajā pasaules karā. Tā, piemēram, Lielbritānijas armija slepenu ziņu nosūtīšanai izmantoja aptuveni 250 000 mājas baložu. Gaisa transporta ministrijā bija par izveidota īpaša baložu nodaļa šās nodarbes atbalstam. Putni bija daudz drošāks ziņu nosūtīšanas veids nekā radiosakari, kurus izmantotajā diapazonā faktiski varēja uztvert ikviens. Lidoņi arī salīdzinoši reti tika nošauti vai noķerti. Tādējādi to izmantošana mazināja britu atkarību no radio sakariem, kurus pretinieki bieži uztvēra kā signālu par plānotām militārām aktivitātēm.
32 baloži tika apbalvoti ar Marijas Dikinas medaļu par varonību. 1943.gadā iedibinātās medaļas autore bija dzīvnieku aizsardzības labdarības biedrības dibinātāja. To par varonību Otrā pasaules kara gados saņēma ne tikai baloži, bet arī 18 suņi, trīs zirgi un kuģa kaķis. Apbalvoto putnu vidū bija arī Oranžas Vilhelms – balodis, kuru 1944.gadā, kad visi citi sakaru kanāli bija zuduši, no Ārnemas sūtīja britu karavīri. Vilhelms 4,5 stundu laikā nolidoja vairāk nekā 400 km uz Lielbritāniju, nesot svarīgu ziņu. Kaujas pie Ārnemas bija viena no lielākajām kaujām, kurā Otrā pasaules kara laikā bija iesaistīti sabiedroto spēki.
Propagandas ietekmē tūkstošiem japāņu izdara pašnāvības
Otrā pasaules kara gados Klusā okeāna rietumdaļā esošo Saipanas salu Japāna uzskatīja par galējo valsts aizsardzības līniju, tādēļ pievērsa lielu uzmanību tās aizsardzībai. Tā bija pārpilna ar dažādām aizsardzības būvēm, un kara gados Saipanā bija izvietoti lieli Japānas Imperatora armijas un flotes spēki. 1994.gadā notikušās asiņainās kaujas par Ziemeļu Marianu arhipelāgā ietilpstošo salu bija viena no svarīgākajām ASV kampaņām karā ar Japānu. Kaujas par salu ilga vairāk nekā trīs nedēļas, to laikā krita 3426 amerikāņu karavīru un tika ievainoti vairāk nekā 10 000 tika ievainoti. Savukārt no 30 000 japāņu karavīriem gūstā tika saņemti tikai 921 cilvēks, jo… lielākā daļa sekoja pavēle nepadoties gūstā un izrādot uzticību imperatoram Hirohito, izdarīt pašnāvību.
Saipanas ziemeļu galā ir klintis, kuras dēvē arī par Pašnāvnieku klintīm, jo, propagandas sabaidīti lecot no tām, galu sev padarīja tūkstošiem karavīru un arī civiliedzīvotāju. Izrādās, saskaņā ar oficiālās Tokijas izplatīto informāciju, amerikāņi ļoti brutāli izturoties pret sagūstītajiem pretiniekiem. Japāņi baidījās no tā, ka “amerikāņu velni izvaros un apēdīs sievietes un bērnus”. Šodien klintis, no kurām paveras skats uz pamestu Otrā pasaules kara lidlauks un Banzai klintīm, ir iecienīts tūristu apskates objekts, bet Ziemeļu Marianu salas ir ASV sadraudzības statusā esoša valsts.
Dokumentālais seriāls “Nacistu mega struktūras: Amerikas karš” skatāms “National Geographic” sestdienās, no 19.janvāra plkst. 22:00!
Autors: National Geographic
