Sestdien vakarā biju uz operu Pīķa dāma. To, kura pēdējās nedēļās izpelnījās diezgan lielu ažiotāžu, jo uz baltā nama skatuves atkal dziedāja Aleksandrs Antoņenko un Kristīne Opolais. Šobrīd vairāk pasaules solisti, ne vairs mūsējie. Esmu parastais skatītājs, kurš pēc izrādes visbiežāk var pateikt vien "patika" vai "nepatika." Labi, analizējot scenogrāfiju un kostīmus, mēdzu nokomentēt arī ko vairāk. Taču notis nepazīstu, tāpēc par dziedājumiem parasti muti turu ciet.
Sēdēju partera trešajā rindā, tāpēc diezgan daudz laika atvēlēju rūpīgākai operas solistu pētīšanai. Un tas man pamatīgi noplicināja sajūsmu par pirmo un otro cēlienu! Jo galvenā varone Ļiza (Kristīne Opolais) izrādījās iemīlējusies, manuprāt, "nepareizajā" vīrietī (Aleksandrs Antoņenko). Lai vai cik ļoti apbrīnoju Antoņenko balsi un dramatismu, tomēr nespēju noticēt, ka viņa dēļ sieviete var noraidīt harizmātiskā un pievilcīgā Jāņa Apeiņa tēlotā kņaza bildinājumu. Tā nu pirmos divus cēlienus sēdēju ar sejas izteiksmi "neticu tam, kas notiek uz skatuves." Brīžam gan pašai par to visu kļuva neērti, taču nomierinājos, kad starpbrīdī uzzināju, ka vēl vairākām sievietēm prātu nodarbina, nevis Čaikovska mūzika, bet gan nespēja noticēt smukā un sakarīgā Apeiņa atraidīšanai.
Pēdējā cēlienā tomēr dīvainajai mīlestībai noticēju, jo "nepareizais" vīrietis uz skatuves tik ļoti plosījās un raudāja, ka man kļuva viņa žēl. Savukārt pēc izrādes konstatēju, ka šo trīs stundu laikā esmu izdzīvojusi to, kam daudzas sievietes iziet cauri īstajā dzīvē: patikt jau patīk mums tie smukie un stiprie, bet, tiklīdz sajūtam, ka kādu vīrieti vajadzētu glābt, tā iemīlamies viņā. Kāda iekrīt uz alkoholiķi vai azartspēlmani, cita uz memmes dēliņu vai darbaholiķi.