Pavisam nesen pavisam nejauši uzzināju, ka kāds no maniem bijušajiem tagad sit kanti manai draudzenei. Mēģināju paanalizēt, kā es jūtos, to uzzinot.
Mums ar bijušo sen viss attiecībās noskaidrots, nav saglabājušies ne aizvainojumi, ne cerības, nekas. Tikai atmiņas par interesantu laiku kopā. Un, ja atklāti, mazmazdrusciņ mīlestības – tā labā dēļ, kas bija, bet kas bez viņa nebūtu iespējams.
Bet, kad es uzzināju, ka cilvēks, kuram tagad ir ģimene un mazs bērniņš, raksta divdomīgus epastus savas bijušās meitenes draudzenei, mani pārņēma… dīvaini, bet prieks! Es sapratu, ka toreiz, kad viņš mani pameta (un man ļoti ļoti ļoti sāpēja sirds, kuru dziedēju pie šīs savas draudzenes), viņš mani patiesībā izglāba. Ar šodienas prātu es labāk izvēlos būt toreiz pamestai, nekā tagad viņa bērna mātes situācijā.
Jau vairākas reizes dzīvē es esmu bijusi viņam pateicīga par to, ka viņš toreiz tik nesmuki izrīkojās. Gan tad, kad sapratu, ka viņš tomēr bija drosmīgāks, pārtraucot attiecības, kurām nebija nākotnes. Gan tad, kad satiku savu tagadējo draugu. Gan tagad, kad redzu, kā viņš turpina izturēties. Ar visu to gribēju pateikt, ka šis ir kārtējais pierādījums teicienam, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pat tad, ja sākotnēji šķiet, ka sliktāk būt nevar.
