Tagad, kad pagājušas jau vairākas dienas, par to varu runāt daudz mierīgāk. Mans skaistais, vairāk nekā divas nedēļas ilgais ceļojums pa Indiju beidzās līdz ar 26.novembra teroraktu Indijas finansu galvaspilsētā Mumbajā. Teikšu godīgi – tā bija pati briesmīgākā un šausminošākā nakts manā mūžā, jo abi ar draugu tieši uzbrukuma brīdī atradāmies aptuveni 250m no teroristu ieņemtās luksusa viesnīcas "Taj Mahal".
Tajā dienā mums noveicās vairakkārt. Pirmkārt, jau tāpēc, ka no skaisto Indijas pludmaļu rajona Goa ar nakts vilcienu ieradāmies no rīta, nevis pievakarē, kā notiktu, ja būtu braukuši ar dienas vilcienu. Tieši 6 no rīta iebraucām Mumbajas centrālajā dzelzceļa stacijā CST, kuru tās pašas dienas vakarā ieņēma teroristi un kurā norisinājās asiņainā apšaude.
Otrkārt tāpēc, ka izvēlējāmies lētāku hoteli, kas atradās nedaudz nostāk no Indijas Vārtiem (Gateway of India), pie kuriem tad arī notika viens no galvenajiem uzbrukumiem. Ja mēs no visiem daudzajiem hoteļiem būtu izvēlējušies kādu, kas ir kaut 100 m tuvāk, tad es pat nevēlos iedomāties, kā tas viss beigtos.
Un treškārt, galvenokārt – pie mums uz hoteli neatnāca kāds mana puiša draugs, kurš dzīvo Mumbajā, kaut arī bijām sarunājuši, ka viņš atnāks un tad iesim uz centru ap 10 vakarā nedaudz patusēt. Labi, ka tā, jo tieši ap to laiku arī mūsu iecerētajā tusēšanas vietā sākās šaušalīgākie notikumi un apšaudes…
Lūk, kā tas viss notika ceļojuma pēdējā dienā:
Mums bija paredzēts, ka 27.novembra agrā rītā – ap plkst.5,6 ar taksi jādodas uz lidostu, lai beidzot brauktu mājās. 26.novembrī, trešdienā agri no rīta iebraucām Mumbajā un devāmies uz viesnīcu, lai noliktu somas. Pēc tam teju vai visu dienu staigājām pa pilsētas centru, lai pēdējo atlikušo naudu iztērētu dažādos suvenīros mājās vešanai. Ap sešiem vakarā devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tur gaidītu jau iepriekš pieminēto puisi un vēlāk dotos nelielā izklaidē uz centru. Gaidījām, gaidījām, sakārtojām somas mājupbraukšanai, gaidījām atkal, bet tas puisis tā arī neatnāca. Vēl ap kādiem pusastoņiem vakarā viena izgāju ārā, lai nedaudz nostaigātu gar Arābijas jūras līča malu un atvadītos no Indijas. Labi, ka neizdomāju iet ārā pāris stundas vēlāk, jo, kad bijām aizgājuši gulēt, ap pusnakti pamodāmies no kāda amerikāņa paniskajiem kliedzieniem, kurš bļāva, ka esot sprāgusi vēl viena bumba. Sākumā samiegojusies es nesapratu, kas notiek, pagāja kādas minūtes desmit, kamēr aptvēru, ka viss tiešām ir nopietni. Mūsu hoteļa šaurajā gaitenī momentāli sapulcējās jaunieši no visām istabām un pārsprieda, kas notiek. Pēc mirkļa atskrēja arī divi vācu tūristi, stāstot, ka tikko bijuši pie populārās Leopold kafejnīcas, kurā šobrīd vienkārši notiekot šausmas. Laiku pa laikam tiešām ļoti labi bija dzirdami vairāki sprādzieni, kas, kā mums likās, kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Puiši, kuru istabas logi bija uz ielas pusi, kliedza, ka pa logiem ir redzamas šāvienu gaismas. Tā patiešām ir neaprakstāma situācija un neaprakstāmas sajūtas. Sūtījām vecākiem īsziņas, ka ar mums viss ir labi, taču tajā pašā laikā draugs no Latvijas mums atsūtīja sms, ka uzbrukumu mērķis ir tieši ārvalstu tūristi. Jutāmies neapskaužami. It īpaši tāpēc, ka pēc četrām stundām mums vajadzēja iet ārā, meklēt taksi un braukt uz lidostu, par kuru nemaz nebija zināms, kādā situācijā tā ir. Šīs četras stundas, protams, negulējām. Es pat nezinu, kā mums izdevās tās pavadīt, jo vismaz man bail bija ļoti.
Piecos no rīta, kad Mumbajas ielās vēl bija melna tumsa, ņēmām savas mantas un devāmies ārā. Pusskriešus nonācām līdz pirmajam taksometram, kurš piekrita mūs vest uz lidostu. Mēs pat piekritām maksāt šofera noteikto summu, kaut gan skaidri apzinājāmies, ka mums nemaz tik daudz naudas nav atlicis – to viņš ar mūsu lielu atvainošanos uzzināja tikai lidostā.
Arī pati braukšana līdz lidostai, protams, nebija nekāds priecīgais notikums. Nevarējām nekādi nokļūt lidostā, nebraucot tieši cauri centram, kurā notika visa darbība. Kaut arī lavierējām pa dažādiem apkārtceļiem un šaurām sānu ieliņām, skati, ko redzējām, īpašu drošības sajūtu neieviesa – saspridzinātas mājas, apjukuši ārvalstu tūristi bez kurpēm, drošībnieki ar automātiem rokās… Brauciens bija bailīgs, tomēr līdz galam nokļuvām un lidostā, kas ir gandrīz stundas braucienā no pilsētas centra, jau viss bija daudzmaz mierīgi. Reiss nekavējās un jau pēc vairāku stundu nemierīga miega lidmašīnas sēdeklī nonācām Helsinkos- gandrīz mājās. Tikai vakarā atbraucot uz Latviju un mājās ieslēdzot CNN televīzijas kanālu, sapratām, ka mums ir pa īstam paveicies un ka esam pa mata tiesu izkūlušies no pavisam šausminošiem notikumiem.
Man ir tiešām ļoti skumji par visiem tiem Indijas iedzīvotājiem un tūristiem, kā arī viņu tuvajiem cilvēkiem, kas pret pašu gribu tika ievilkti šajos notikumos. Kā šobrīd vēsta ārvalstu ziņu dienesti, Mumbajas teroraktos bojā gājuši aptuveni 180 cilvēki un vēl vairāk ievainoti.
Negribēju jums sabojāt garastāvokli ar tik šausminošu bloga ierakstu jau pašā nedēļas sākumā, tāpēc apsolos, ka nākamnedēļ pastāstīšu arī labās lietas par šīm divām nedēļām Indijā. Un stāstīt patiešām ir ko – gan par to, kā netīšām tiku filmēties Bolivudas filmā, gan par to, kāda naktsdzīve notiek skaistajās Indijas Goa pludmalēs, gan arī par to, kā Indijas puiši attiecas pret latviešu meitenēm. 🙂 Par to visu nākamajā blogā. Lai veiksmīga nedēļa!
Tieši divas nedēļas pirms teroraktiem nofotogrāfējos pie tagad bēdīgi slavenajiem Indijas Vārtiem.
… un arī teroristu apšaudītajā kafejnīcā Leopold…
Mumbajas centrālajā dzelzceļa stacijā CST 6 no rīta nekas vēl neliecināja par draudošajām briesmām vakarā.
… tomēr tās pienāca. Šī ir pirmā avīze, ko lasīju 27.novembra rītā. Informācija tajā bija juceklīga un nepilnīga, taču varēja nojaust, ka tas ir viens no lielākajiem notikušajiem teroraktiem Indijā pēdējos gados.
Kā solīju, par ceļojumā piedzīvotajiem skaistajiem un interesantākajiem brīžiem pastāstīšu nākamnedēļ!
Ar sveicieniem,
Anda Bīriņa,
Cosmo.lv redaktore
