Esmu pamanījusi, ka, satiekot draugus vai paziņas, bieži vien mēs savā starpā apskaujamies vai pat sabučojamies. It kā jau, kas tur īpašs, taču, manuprāt, vēl pirms trim, pieciem gadiem ar tik aktīvu sirsnības un prieka izrādīšanu nenodarbojāmies. Kas ir mainījies?
Kaut kur lasīju, ka nacionalitātei ir ļoti liela nozīme tajā, kāda būs cilvēka komforta zona. Pašos pamatos to nosakot mātes attiecības ar bērniem. Piemēram, Āfrikas tautās mazuļi jau gadsimtiem ilgi tiek nēsāti visur līdzi. Viņi visu laiku ir fiziskā kontaktā ar māti, kas rada vajadzību pēc fiziskas tuvības arī bērna tālākajā dzīvē un ir kā drošības un labvēlības apliecinājums. Savukārt Latvijā nav nepieciešams turēt mazo visu laiku klāt, jo, piemēram, plēsīgi zvēri neuzbruks, tāpēc bērnam arī vēlāk vajadzība pēc fiziska kontakta nav tik izteikta.
Atceros, ka vidusskolas laikā tikai viena no manām draudzenēm, sasveicinoties ar tuvākajām klasesbiedrenēm, mēdza viņas apskaut. Sākumā mēs tam pretojāmies un pārmetām, ka nav ko ākstīties, taču ar laiku pieradām. Un jau augstskolas laikā mūsu pulciņam apskaušanās bija neatņemama tikšanās reižu sastāvdaļa. Tagad reiz pa reizei tam visam klāt nāk arī buča.
Tiesa, pēdējā laikā draudzīgas bučas saņemu arī no attālākiem paziņām. Pat tad, kad nejauši saskrienamies uz ielas. Un man šim fenomenam ir tikai viens izskaidrojums: kopš dzelzs priekškara krišanas ir pagājis vērā ņemams laika posms, tāpēc mūs ir ietekmējusi internacionāla vide. Turklāt, nobriestot kā personībai, ir daudz vieglāk atzīt, ka tev patīk kāds cilvēks, un nav problēmu viņam šo patikšanu arī parādīt. Un kas gan ir vēl dabiskāks patikšanas izrādīšanas veids kā pieskārieni un bučas?
P.S. Starp citu, psihologi ir pārliecināti, ka mūsdienu mammām ar bērniem ir ciešāks kontakts nekā tas bija, piemēram, manā bērnībā. To ir veicinājusi informācijas pieejamība un tās pašas ķengursomas un bēbīšu skoliņas. Līdz ar to pieskārienu un mīļuma izzušana sabiedrībai nedraudot.