Lai dzīvo stiprās sievietes! Kuras var izdarīt it visu – strādāt un naski kāpt pa karjeras kāpnēm, rūpēties par sevi, ģimeni, mājām un vīrieti… Viņas ir patstāvīgas, gudras, ar asu prātu un augstu intelektu, pievilcīgu ārieni un ir pieradušas vienmēr būt līmenī. Un bieži vien, ne aci nepamirkšķinot, kāpt pāri līķiem. Vai tas neizklausās pēc pārcilvēka? Un cik ilgi sieviete var būt tāda dzelžaini stipra, nesalaužama un neievainojama?
Vēl pavisam nesen arī es sevi par gandrīz visiem 100% pieskaitīju šai stipro sieviešu kategorijai. Pāri līķiem gan neesmu kāpusi, bet cīnījos no visa spēka – par to, ka man ir taisnība, par to, ka es pati visu varu izdarīt (un labāk nekā citi), par to, kurš būs situācijas noteicējs utt. Kā zināms, cīņa jeb uzbrukums taču ir vislabākā aizsargpozīcija. Bet patiesībā man bija bail parādīt, ka es varu būt arī vāja, jo tad es būtu pārāk viegli ievainojama. Pati gāzu kalnus un cēlu gaismas pilis…
Nu kaut kas manī ir mainījies. Es vairs negribu šo mūžīgo cīnīšanos kā sava spēka apliecināšanu. Daudz svarīgāks par cīņu man tagad ir iekšējais miers un harmonija. Un man vairs nav bail būt vājai, izpaust savas emocijas, saprast, ka es tomēr nevaru viena pati izdarīt visu, absolūti visu. Laikam jau tas viss ir pateicoties tam, ka tagad man blakus ir cilvēks, uz kuru es varu paļauties, kurš mani vienmēr atbalstīs un būs mans stiprais plecs, mana stiprā aizmugure. Kā nekā, sievietes spēks taču slēpjas viņas vājumā.
P.S. Un kā ir ar tevi? Vai tu nebaidies būt vāja?
