Vakar man piezvanīja draudzene un sāka pierunāt iesaistīties viņas organizētā projektā, kuru varētu nodēvēt par "zaļās pārtikas apgādes biedrību". Viņu ir tā izvedis ķīmiskais lielveikalu piedāvājums, ka viņa ir gatava samenedžēt domubiedru grupu, lai pa kārtai brauktu uz bioloģiskajām saimniecībām pakaļ tīriem produktiem.
Pagaidām viss vēl esot idejas līmenī, bet viņa jau vismaz ir uztaisījusi bioloģisko saimniecību listi, kas atrodas saprātīgā rādiusā no Rīgas, un tagad tikai empīriskā ceļā jāsāk izpētīt izdevīgākos piedāvājumus. Savācoties apmēram 8 draugu ģimenēm, man tikai reizi divos mēnešos būtu ar garu iepirkumu sarakstu kabatā jādodas uz laukiem un pēc tam jāizvadā draugiem viņu pasūtītās preces. Savukārt atlikušās septiņas nedēļas viņi man pievestu pie namdurvīm visu, ko būtu pasūtījusi es. Ideja, manuprāt, vienkārša un lieliska! Pats galvenais – tikai sākt.
Man gan pirmā reakcija bija – jā, bet es taču varu aiziet nopirkt dārzeņus arī savā iemīļotajā Āgenskalna tirgū. Uz ko draudzene man indīgi atcirta: "Ja? Un vai tev ir mazākā nojausma, ar ko tie tomāti ir migloti? Nekādi eko kvalitātes standarti tur prasīti netiek, tāpēc tirgus produkcijai ir atļauts viss, ka tikai raža laba." Es, protams, nevaru to pārbaudīt, bet, loģiski spriežot, draudzenei varētu būt taisnība. Savukārt, Rīgā pieejamā bioloģiskā pārtika ir nesamērīgi dārga.
Ir jau tā zaļā domāšana kļuvusi par tādu kā modes lietu, un paldies Dievam, ka tā! Ja vēl iedomājas, ka cilvēka pašsajūta un veselība vistiešākajā veidā ir atkarīga no tā, ko mēs apēdam, šķiet, ka nav prātīgi ignorēt tik būtisku lietu kā ēdiena kvalitāte. Diemžēl man nav lauku omītes, kura apgādātu mani ar dārza labumiem, tāpēc jāmeklē citas iespējas. Protams, es vēl nesaku – hop, vēl jau viss tikai idejas līmenī, bet ja mums tas izdosies, es noteikti pastāstīšu.
