Es piederu pie cilvēkiem, kuriem patīk sevi analizēt, un meklēt savas rīcības motīvus. Nesen ievēroju kādu interesantu parādību: brīžos, kad mans viedoklis konfliktē ar kāda cita viedokli, es pēkšņi nolemju "mīļā miera labad" piekāpties un līdz ar to nodot savu viedokli. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķiet, ka te kaut kas nav kārtībā.
Protams, ka man, tāpat kā daudziem citiem latviešiem piekāpšanās ir ieaudzināta entajās paaudzēs. Par to, ka piekāpšanās ir tikums, vēsta pat dainas. Un vispār – kur tas redzēts, ka balta tautu meita nāktu klajā ar argumentiem un pastāvētu par savām interesēm. Bet es savā 21.gadsimta sabojātajā domāšanā (un ilga mācību procesa rezultātā) pēkšņi nonāku pie secinājuma, ka šāda izturēšanās nekam neder. Jo tajā brīdī, kad es izlemju nepacīnīties par savām vēlmēm un viedokli, es sevi nododu. Jo atzīstu, ka otra cilvēka viedoklis ir nozīmīgāks (svarīgāks, gudrāks utt.) par manējo, tāpēc es to pieņemu. Sviests.
Cita lieta, ja es nonāku pie kompromisa, vai saprotu, ka esmu kļūdījusies – protams, ka šie procesi ir tikai normāli. Bet vispār pat nemēģināt aizstāvēt savu viedokli " mīļā miera labad" – vienalga, vai tas būtu attiecībās ar mīļoto vai priekšniecību – man liekas, ka nav pareizi. Un kā tu domā? Vai tev ir raksturīgi piekāpties tāpēc, ka slinkums cīnīties; ka tev liekas, ka otram droši vien tāpat taisība, vai citu iemeslu dēļ?
