Pēdējā laikā arvien biežāk var dzirdēt dažādus šausmu stāstus par mediķu nolaidību vai nevēlēšanos pildīt savus tiešos darba pienākumus. Man tas šķiet biedējoši. Pat ļoti. Es saprotu, ka katrs gadījums prasa individuālu pieeju, un ne vienmēr pārmetumi, kas vērsti pret mediķiem, ir pamatoti, bet tomēr… Ātrā palīdzība atsakās braukt uz izsaukumu un tādēļ mirst cilvēks, slimnīcā netiek uzņemta sieviete, kurai tūlīt sāksies dzemdības utt. Par laimi, personīgi mani tas nav skāris, bet man tuvus cilvēkus gan.
Visšokējošākais atgadījums notika pirms pāris gadiem, kad divas manas draudzenes cieta smagā autoavārijā. Jā, var jau teikt, ka pašas pie visa bija vainīgas – jo viņas bija lietojušas alkoholu, un arī puisis, kas vadīja mašīnu, bija dzēris. Tas ir nenoliedzams fakts. Un pie tam viss notika naktī uz slidena ceļa. Par laimi, toreiz ātrā palīdzība uz notikuma vietu tomēr atbrauca, bet pēc virspusējas apskates slimnīcā abas meitenes palaida uz mājām.
Un tikai nākamajā dienā atklājās, ka vienai no viņām ir lauzts ne tikai deguns, bet arī roka, bet otrai meitenei palika tik ļoti slikti, ka jau pēc pāris stundām viņa nokļuva uz operācijas galda (izrādās ārsti nebija ievērojuši, ka viņai ir iekšēja asiņošana). Par laimi, viss beidzās labi, un nu jau ir pagājuši vairāki gadi kopš šī briesmīgā notikuma. Bet iznākums varēja būt arī ne tik pozitīvs. Daudz kas tajā reizē bija atkarīgs no cilvēkiem, kas abām meitenēm bija blakus, un tie nebija ārsti (profesionāļi, kuriem būtu zibenīgi jāreaģē, lai glābtu cilvēka dzīvību!), bet gan labi draugi, kuri kritiskā situācijā bija gatavi palīdzēt.
P.S. Vai arī tu esi nokļuvusi situācijā, kad mediķi rīkojas nolaidīgi un pavirši?
