Sen jo sen nebiju to darījusi, bet apmēram pirms mēneša man nācās izstaigāt gandrīz visus Rīgas veikalus, kuros nopērkami prestižo zīmolu apģērbi (pati zini, kuri tie ir. Nevaru to šeit minēt, lai nedabūtu pa kaklu no reklāmas nodaļas.). Teikšu atklāti – es neeju uz šiem veikaliem, jo ne tie mani pievelk, ne arī es tajos varu kaut ko atrast. Bet, tā kā bija jāiztērē dāvanu karte, saņēmos un gāju.
Vispār dizaineru apģērbiem ir viena fīča, kuras dēļ es tam tērēju naudu (ārpus Latvijas). Pārsvarā gadījumu tie ļoti labi izskatās, un tas ir patiešām apbrīnojami, ka ja salīdzina dizaineru apģērbu ar precīzi tādu pašu pakaļdarinājumu, tad pēdējais uz auguma nu nekādi neizskatās tik labi – kaut arī uz pakaramā tos būtu neiespējami atšķirt. Jo dizaineru veidotā apģērba ražotāju komandā ir simts un viens cilvēks, kuri rūpējas ne tikai par to, lai džemperis būtu uzšūts, bet pat par diega spīdumu, dzijas griezumu un auduma kritumu tādā un citā leņķī. Tā ir smalka sistēma, kuras rezultātā drēbes patiešām izskatās ekselenti.
Ieejot Rīgas prestižo brendu veikalā, es jūtos neērti. Esmu vienīgā visā veikalā, kaut ārā dzīvība kūsāt kūsā: ir darbdienas vakars. Uz garumgariem pakaramajiem skumji karājas daži kostīmiņi un džemperīši (vienā vai divos izmēros), un vienu reizi nostaigājot tiem garām, ir pilnīgi skaidrs, ka manai gaumei neatbilst nekas. Bet tas pat nav stāsts par gaumi. Man patīk, ja veikalā es varu aizrauties: ka tur ir foršs tas un vēl kaut kas, un gribas pamērīt vēl to un to. Ja var stumdīt pakaramos un iztēloties sevi šajā vai tajā žaketē… Bet te vienkārši nav, ko mērīt.
Toties pakustoties par katriem pieciem metriem, kaut kur nozvana sensors – lai veikala vadītāji zina, kur es atrodos. Viņi jau nevar nezināt, jo pārdevēja man kā pielipusi seko 50 cm attālumā! Es saprotu, ka viņa vēlas palīdzēt, bet kā jau padomju gados augušam cilvēkam man šķiet, ka viņai šķiet, ka es tūlīt kaut ko nozagšu.
UN CENAS! Meitenes, es biju mēma. Tikko esmu atbraukusi no Amerikas un, lai arī kā man negribētos salīdzināt šīs divas valstis, man jāatzīst, ka cenas Latvijā ir pazemojošas. (Par to es vēl uzrakstīšu nākamajā bloga ierakstā.) Žakete, kurai ir visai attāls sakars ar jaunākajām modes tendencēm (nu labi, kaut kas tur spīd), un kurai ir tikai viens izmērs vienā eksemplārā, nedrīkst maksāt 700 latu. Adīti svārki pa 300 latiem. Vai tiešām atrodas kāds, kuram to būtu iespējams pārdot? Droši vien. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma.
Es ātri izsprāgu ārā no pāris šādiem veikaliem. Beigās atradu veikalu, kurā bija gan normālas pārdvējas, gan plašāka izvēle. Iztērēju dāvanu karti, bet gandarījuma man nav. Kaut kas šajā sistēmā pamatīgi klibo, un mans veselais saprāts saka, ka es tā neesmu.
