Nesen ar kādu puisi runāju par attiecībām. Par to, kurā brīdī mēs jūtam, ka tikko iepazītam cilvēkam varam uzticēties. Es apgalvoju, ka šis brīdis var pienākt ātrāk, nekā mēs spējam iedomāties. Ir tāds "klikšķis" un viss- tu saproti, ka jā, var. Savukārt puisis apgalvoja, ka pilnīgi noteikti ir jāpaiet kādam laikam. Viņa salīdzinājums man šķita ļoti interesants.
Viņš teica, ka attiecību ceļš ir tāds pats kā visi citi dzīves ceļi, kuri jānoiet, lai sasniegtu mērķi. "Tas ir līdzīgi kā ceļš no Ogres uz Rīgu," viņš teica. "Tu vari uz Rīgu aizbraukt četrdesmit minūtēs, vari aizbraukt arī trīsdesmit. Bet tu nekad nevarēsi aizbraukt piecpadsmit minūtēs," viņš man skaidroja. "Līdzīgi ir ar divu savstarpēji nepazīstamu cilvēku attiecībām. Ir jāpaiet laikam, lai viņi viens otru spētu iepazīt un uzticēties tā pa īstam."
Es nepiekritu. Man tas ir citādāk. Pēc šīs sarunas ilgi domāju, vai es pati sevi nemānu. Bet nē! Es tiešām reizēm varu uzticēties pavisam nepazīstamam cilvēkam. Reti, bet varu. Šķiet, reizēm pat ir tādi gadījumi, ka par ļoti svarīgām lietām vieglāk ir runāt ar tikko satiktu, nevis no bērnības pazīstamu cilvēku. Un ne jau tāpēc, ka ir apziņa, ka tu viņu nekad vairs nesatiksi. Drīzāk tāpēc, ka ir bijis šis "klikšķis". Var jau būt, ka vīriešiem attiecības šķiet pavisam citādākas. Var jau būt, ka mēs, meitenes, vienkārši lielāku uzmanību pievēršam savām sajūtām, intuīcijai un emocijām. Kā ir ar tevi? Vai esi spējīga uzticēties un ticēt nezināmajam?