Nu jau kādus desmit gadus vismaz reizi gadā cenšos kaut kur aizbraukt un nedaudz padzīvot ārpus Latvijas. Atzīšos, ka vēl joprojām neesmu bijusi dažādās eksotiskās un tālās zemēs, bet arī ne tik tāli ceļojumi man ir kā sava veida terapija, relaksācija, veids, kā uz mirkli aizmukt ikdienas rūpēm un rutīnas.
Laikam viens no ekstrēmākajiem ceļojumiem bija brauciens uz Somijas pilsētiņu Rovaniemi, kas atrodas pie paša Polārā loka (un, starp citu, ir Ziemassvētku vecīša mājvieta). Tas bija 2000. gads, kopā ar diviem domubiedriem devāmies uz radošo darbnīcu, kur divu nedēļu garumā mūs apmācīja darboties ar dažādām jaunajām tehnoloģijām. Baltās naktis (kad nesaproti, kad īsti ir diena un kad ir jāiet gulēt), ziemeļbrieži, kas klīst pa pilsētiņas ielām, mākslinieki no visas pasaules….
Viss bija labi (kaut gan no tām augstajām tehnoloģijām es neko daudz nesapratu) līdz brīdim, kad mums beidzās nauda un vairs nebija ko ēst. No sākuma mūs cienāja pārējie, tad mēs čiepām ēdienu no kaimiņiem, nodevām tukšās pudeles un visbeidzot atradām kādu mazu turku veikaliņu, kur par sīknaudu varēja nopirkt vecu maizi (mazliet jau iepelējušu) un Ķīnas kāpostus. Tā bija visa mūsu bagātība. Atpakaļceļā, 12 stundas braucot ar vilcienu, kāds mākslinieks no Austrālijas mums uzsauca pa aliņam (kas maksāja nežēlīgi dārgi) – tā bija īsta dāvana, jo tieši tajā dienā bija mana dzimšanas diena. Šīs divas nedēļas patiešām bija neaizmirstams piedzīvojums… Vēl tagad ir ko atcerēties.
Nākošnedēļ došos uz Drēzdeni, lai īstenotu savu ikgadējo plānu, tāpēc mēs netiksimies. Ceru, ka atgriezīšos ar jauniem iespaidiem un jauniem stāstiem.
P.S. Kāds ir bijis tavs ekstrēmākais ceļojums? Un ko tev dod ceļojumi uz svēšam zemēm?
