Sestdien kopā ar brāli bijām liecinieki mūsu vecāku laulībās. Viņi ir kopā jau 40 gadus (oficiāli precējušies) un pirms pusgada abi saprata, ka grib savu savienību stiprināt arī ar laulību solījumu baznīcā. Tā bija pelēka un diezgan vēsa rudens diena, bet mūsu sirdis sasildīja šis skaistais notikums. Godīgi sakot, bija jau mazliet jocīgi vest savus vecākus pie altāra. Bet tā viņi bija izlēmuši, un man tas bija liels gods.
Laulību ceremonija notika Talsu katoļu baznīcā – ļoti vienkāršā, bet skaistā, no veciem ķieģeļiem celtā ēkā. Mēs baznīcā bijām vieni paši – ar mācītāju un ērģelnieci, kura bija atnākusi tikai dēļ mums. Atmosfēra bija īpaša – no vienas puses svinīga, bet no otras ļoti intīma. Tāda personīga saruna, kurā vecāki ar drebošām balsīm un asarām acīs viens otram solīja mūžīgu uzticību un mīlestību.
Godīgi sakot, pirmo reizi piedalījos šāda veida laulību ceremonijā. Un pats laulību solījums ir kas tāds, ko es arī ļoti, ļoti gribētu piedzīvot. To nevar salīdzināt ar tām piecām minūtēm dzimtsarakstu nodaļā – kur viss notiek tik ātri, ka nemaz nevar aptvert, ka jau esi precējies (esmu to izbaudījusi uz savas ādas). Nezinu, cik ilgs laiks paies mums ar vīru, lai spertu šādu soli (es jau labprāt to darītu kaut vai rīt, bet viņš īsti tam nav gatavs…). Tomēr ceru, ka tas notiks (ja notiks) ātrāk nekā pēc 40 gadiem 🙂
