Šomēnes izdarīju vienu ļoti labu darbu – uzdāvināju mammai ekskursiju uz Parīzi. Pati tik daudz esmu braukājusi pa pasauli, ka iepriekš pat nespēju iztēloties, ko tas viņai nozīmēs. Mammas starojošā seja un sajūsmas pilnie stāsti atgriežoties man emocionāli atsvēra visus līdzšinējos ceļojumus.
Patiesībā šis labais darbs teju, teju varēja arī nenotikt. Pa vasaru biju iekrājusi drusku naudiņas, kuru tad arī nolēmu uzdāvināt mammai ceļojuma veidā. Bet nākamajā dienā pēc ceļazīmes iegādes mani nepatīkami pārsteidza lieli neprognozēti izdevumi, atstājot mani bez santīma kabatā. Par spīti tam, ka biju spiesta aizņemties, lai izdzīvotu līdz nākamajai algai, es tomēr nopriecājos – labi, ka paguvu iemaksāt par to braucienu! Labi, ka neparedzētie izdevumi nelika man pārdomāt.
Kad devos sagaidīt mammu atpakaļ no Parīzes, sākumā domāju, ka viņa drusku par daudz ierāvusi franču vīnus. Sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm viņa aizelsusies stāstīja par saviem piedzīvojumiem Monmartrā, Luvrā un Luāras pilīs. Viņa smējās kā maza meitene, atceroties pavadīto dienu Disnejlendā – izrādās, viņa ar raķeti šāvusies „kosmosā” un gandrīz pierunāta ierāpties arī „amerikāņu kalniņos”. Šajā vakarā man priekšā žestikulēja un smaidīja pilnīgi cita mamma – jaunāka, laimīgāka un drosmīgāka. Es aizkustināta vēroju viņu, un klusībā nosolījos sākt krāt naudiņu nākamajam mammas ceļojumam. Viņas starojošās acis ir miljonu vērtas!
