Šoreiz gribu parunāt par to, kāds ārā laiks. Un ne jau tāpēc, ka man nav nekā cita, par ko rakstīt. Vienkārši rudenīgais aukstums pēdējo dienu laikā ir uzkundzējies pār manu pašsajūtu un noskaņojumu. Jūtu, kā mans organisms lēnām un negribīgi uzsācis ilgo adaptēšanās ceļu pretī ziemai.
Jau sen esmu sapratusi, ka esmu piedzimusi nepareizajos platuma grādos. Jūtos komfortabli pat 35 grādu karstumā, kamēr citi elš un svīst, bet, tiklīdz termometra stabiņš rāda mazāk par plus 20 Celsija grādiem, drebinos un ne par ko citu nespēju padomāt, kā vien par to, ka man ir auksti.
Ar šausmām noskatos, kā meitenes ziemas spelgonī skaistuma vārdā bizo apkārt miņikos un plānajās zeķbiksēs. Kaut ko tādu es sev nekad neesmu spējusi nodarīt. Vilnas zeķes un šalles man mājās ir vairumā, tāpat kā biezi džemperi ar augsto apkakli.
Zinu, jau zinu – ja mums nebūtu rudeņu un ziemu, klimats būtu vienmuļš un garlaicīgs. Un, protams, ka nekas nevar būt skaistāks par rudens vētru un piesnigušu mežu. Bet, ja godīgi, es bez tā mierīgi varētu iztikt. Ja man būtu iespēja izvēlēties, tad ziemu es iekļautu ceļojuma maršrutā, bet ikdienā dzīvotu pavasarī un vasarā.
Tikko pabāzu degunu pa balkona durvīm. Brrr… auksti!
