Šobrīd Rīgā norisinās tik daudz kino notikumu vienlaikus, ka jūtos apjukusi. Lai kā es mīlētu kino, man nākas samierināties ar domu, ka redzēt visu nav iespējams. Vakar Baltijas pērles vietā izvēlējos iešmaukt dokumentālā kino simpozijā un noskatīties vairākas fantastiskas filmas.
To, ka dokumentālais kino var būt foršāks par spēlfilmām, sapratu jau pagājušajā gadā, kad nokļuvu pasaules lielākajā dokfilmu festivālā Amsterdamā. Tur no rīta līdz vakaram blenzu ekrānā, muti atplētusi – daži dzīves scenāriji pārspēj zinātnisko fantastisku, goda vārds! Un, ja vēl to pamana un nofilmē talantīgs režisors un operators…
Toreiz mana absolūtā favorīte bija dāņu režisores Perniles Rozas Gronkjeras (Pernille Rose Grønkjær) filma Klosteris (The Monastery) – par vecu vientuļu vīru, kurš sevi dēvē par cilvēknīdēju un kuram ir savāda klemme uz cilvēku deguniem. Toties viņam ir sapnis savā vecajā, nolaistajā pilī ierīkot pareizticīgo klosteri. Sava sapņa vārdā viņš pat ir ar mieru mēģināt sadzīvot ar principiālu krievu mūķeni, kura šeit vēlas ieviest savu kārtību. Par viņu attiecībām (bet daudzējādā ziņā – arī par attiecībām starp filmas varoni un režisori, kurai ir izdevies iekarot vecā vīra uzticību) tad arī stāsta šis kino.
Vakar Rīgā šo filmu ar baudu noskatījos otrreiz. Un tiešām neatceros, kad vēl kinoteātrī būtu tik daudz smējusies un tik rūgti raudājusi. Jo var jau birdināt asaras, arī skatoties Hariju Poteru, taču no apziņas, ka stāsts, ko tev stāsta režisors, ir pa īstam, burtiski šermuļi skrien pār kauliem.
Oktobrī gaidāmajām Ziemļvalstu filmu dienām programma vēl nav izziņota, bet ja pamani tajā šo filmu, atmet aizspriedumus, ka dokumentālais kino ir pārāk nopietns un garlaicīgs, un noteikti noskaties! No sirds iesaku!
