Pagājušā nedēļa izvērtās par īstu ballīšu maratonu, jo četriem man tuviem cilvēkiem bija svētki. Jubilāri dāvanās saņēma visneiedomajamākās lietas – sākot ar kalnu slēpēm un ģitāristu, kas dzied spāņu dziesmas, beidzot ar astrologa sastādītu dzīves karti. Par pēdējo arī īpašs stāsts.
Meitene, kurai mamma uz dzimšanas dienu uzdāvināja astrologa sastādītu dzīves karti, dāvanu pieņēma tikai ar vienu nosacījumu, proti, ka astrologs neminēs ne vārda par viņas mūža vīriešiem. Astrologam ar lūguma izpildi gan neesot gājis viegli, un manai draudzenei viņš vairākas reizes esot bijis jāpārtrauc pusvārdā, taču grūtās sarunas rezultātā viņa uzzināja: kur dzīvoja iepriekšējā dzīvē, kādas īpašības un talanti viņai piemīt šajā dzīvē, cik ilgi viņa nodzīvos, cik bērni viņai būs un vēl daudzas citas lietas, kas ļauj detaļās iztēloties savu dzīvi līdz pat nomiršanai.
Protams, tiklīdz svinību viesi noskaidroja visus sīkumus par šo dāvanu, sākās diskusijas par to, kurš no mums gribētu saņemt šādu dāvanu. Absolūts vairākums teica noteiktu "nē". Arī es piederu pie viņiem.
Pirmkārt, man šķiet, ka nav ko līst lietās, kurās mums nav tiesību iejaukties. Otrkārt, mana iepriekšējā pieredze saistībā ar pareģojumiem ir visai interesanta.
Reiz darba uzdevumā devos pie zīlnieces (zinu, zinu, ka starp zīlnieci un astrologu nevar likt vienādības zīmi, taču šoreiz to atļaušos darīt). Pirms tam nolēmu, ka nerādīšu viņai savas rokas, taču sieviete tās tik žiperīgi paķēra, ka man vien atlika noklausīties pareģojumā. Uzzināju daudz ko: gan par savām rakstura īpašībām, gan gaidāmajām gaitām laulības dzīvē, gan to, ka esmu kosmosa sūtīts bērns, taču, ja neieklausīšos brīdinājumos, mani var sagaidīt tāds pats liktenis, kā sievietei, kura manā dzimtā ir mirusi 42 gadu vecumā. Ko tur liegties, pēc tik tiešiem norādījumiem, izejot ārā no zīlēšanas salona, sekoja telefona zvans mammai. Man bija jāzina, kas tā par sievieti! Trīcošu sirdi vēlāk to pašu centos noskaidrot arī no vecmammas. Vieglāk man kļuva tikai tad, kad vēlreiz noklausījos diktafonā ierakstīto sarunu ar zīlnieci (es taču uz turieni devos darba uzdevumā :)) un pārrakstīju to uz papīra. Sarunu parādīju arī draudzenēm un mēs secinājām, ka to varētu pielāgot jebkurai no mums. Zīlnieces pareģojums patiesībā sastāvēja no vispārīgām frāzēm, kurām es pati biju piešķīrusi sīkākas detaļas.
Tā visa rezultātā nav tā, ka es vispār neticu iespējai ielūkoties nākotnē. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, es vēl joprojām ņemu vērā zīlnieces teikto. Tajā pašā laikā man nešķiet loģiski, ka par padsmit (tik maksāja zīlnieces apmeklējums) vai 25 latiem (tik maksā astroloģiskā karte) mums ir ļauts ielūkoties nākotnē. Pārāk maza samaksa par pārāk nozīmīgām lietām.
