Vakar redakcijā atskanēja Ērikas nopūta: "Eh, kā man pietrūkst Zanītes." Tai brīdī aptvēru, ka viņa skaļi pateikusi to, par ko jau nedēļu ik pa brīdim iedomājos. Ir jocīgi, ja kāds no kolēģiem tik ilgi ir prom.
It kā jau trīs nedēļas, kuras Zane pavada, atpūšoties no darba pienākumiem, nav pārāk daudz, tomēr, ja ikdienā esi pieradis plecu pie pleca darboties, diskutēt, pusdienot un smieties, turklāt tik mazā kolektīvā, kāds ir mūsējais, jebkura kolēģa prombūtne ir jūtama. Nu, gluži kā ģimenē.
Vai jums tā ir bijis, ka ilgojaties pēc savas darba vietas un kolēģiem? Man ir. Pat tad, ja esmu bijusi fantastiski aizraujošā ceļojumā, tai dienā, kad pa iemīto taciņu atkal dodos uz redakciju, izjūtu savādu atvieglojumu. Lai kāds haoss un kreņķi valdītu ārpasaulē, redakcija ir tā vieta, kur viss būs pa vecam – labā nozīmē. To reiz šādi formulēja Elīna, un es viņai pilnīgi piekrītu. Tajā, ka ik dienas ir jādodas uz darbu, ir rutīnas pozitīvā puse, kas disciplinē, ļauj sakārtot domas un atgūt līdzsvaru. Nemaz nerunājot par atkalredzēšanos ar "cīņu biedriem", ar kuriem tik daudz pudu sāls kopā apēsts.
Par to, lūk, aizdomājos, gaidot, kad no atvaļinājuma atgriezīsies Zane.
