Tas nu ir noticis. Sestdien bija manas kāzas – viena no skaistākajām dienām manā mūžā. Emociju ir tik daudz, ka vēl grūti visu salikt ”pa plauktiņiem”. Bet es varu teikt pavisam droši, ka jūtos ļoti laimīga. Es esmu sieva.
Pāris dienas pirms kāzām abi bijām ļoti nobijušies. Lai gan mūsu sirdīs un prātos bija pilnīga pārliecība par šo nozīmīgo soli, ķermenis darīja savu. Man drebēja rokas, reiba galva un ļoti strauji dauzījās sirds. Gluži kā pirms eksāmena. Šo dienu bijām gaidījuši piecus garus mēnešus. Bet pēc tam viss notika tik ātri, ka pat nobīties nepaspējām.
Laikam viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem bija īpašais kāzu rituāls. Mums abiem aizsēja acis, visapkārt skanēja bungu rīboņa un šamaņu dziedājumi. Un mums vajadzēja atrast vienam otru. Šīs pāris minūtes tumsā, kad aizsietām acīm starp daudzajiem cilvēkiem centos atrast savu līgavaini, man šķita garas kā mūžība. Mēs bijām meklējuši viens otru tik daudzus gadus, un tajā mirklī simboliski vēlreiz bija jāiziet šis garais meklējumu ceļš. Tumsā jāatrod gaisma. Un tad mēs vēlreiz viens otru atradām. Un es nevarēju valdīt prieka asaras.