Kādai manai draudzenei ir teorija, ka laimīgu cilvēku izstarotā laime pielīp. Un ka tieši tāpēc iemīlējušies pārīši tik ļoti pievelk un gribas pavadīt ar viņiem laiku, jo no viņu mīlestības var pavilkties arī apkārtējie. Šķiet, neviens notikums šo teoriju tā neapstiprina kā kāzas.
Kāzas ir pasākums, kurā divi iemīlējušies cilvēki visiem saviem tuvākajiem draugiem dod leģitīmu iespēju blenzt uz viņu laimi vairākas stundas no vietas, un visi to arī no sirds izmanto. Arī es pieķēru sevi pie teju vai vampīriskām izjūtām, kad katrs jaunā pāra smaids, savstarpēji sazvērniecisks acu skatiens un pieskāriens izsauc eiforisku prieku. Un ik pa brīdim jāattur sevi, lai jau nez kuro reizi nemestos ap kaklu līgavai un līgavainim un nesāktu apliecināt savu sajūsmu.
Ir pasākumi, kurus gaidi mēnešiem, cenšoties pasteidzināt laiku, lai tikai ātrāk pienāk tas īpašais brīdis. Parasti, kad notikums pienāk un paiet, nākamajā rītā jāmostas ar morālām paģirām un domu „svētki beigušies…” Bet ne šoreiz. Divu cilvēku mīlestības klātbūtne ir iedevusi tādu enerģiju, ka izglābt pasauli šobrīd šķiet tīrais nieks.
