Pirmo reizi ar jēdzienu homoseksualitāte saskāros pirms apmēram desmit gadiem. Kāds draugs mani pierunāja piedalīties TV sarunu šovā, kur man bija jābūt oponentei un jādiskutē ar geju apvienības vadītāju. Par homoseksualitāti neko daudz nezināju, palasīju šo to un devos oponēt. Patiesībā man nemaz negribējās pret kaut ko protestēt, jo es nepazinu nevienu homoseksuālu cilvēku un man nebija nekāda īpašā viedokļa šajā jautājumā.
Saruna nebija no vieglajām. Skatoties uz to visu tagadējām acīm, saprotu, ka uzvedos bērnišķīgi un stulbi. Bet tas bija šovs. Vienīgais, ko atceros, ka homoseksuālais puisis man publiski paziņoja: ”Tev taču vienkārši skauž, ka geji tev nepievērš uzmanību!” Es, protams, skaļi protestēju.
Pēc pāris gadiem kāds puisis sāka man aktīvi pievērst uzmanību. Tā nebija tikai draudzīga interese vien. Man viņš ne visai gāja pie sirds, jo šķita tāds dīvains, bet komplimenti un uzmanības apliecinājumi darīja savu. Kādu vakaru viņš mani uzaicināja pie sevis ciemos un paziņoja, ka viņš ir gejs. Biju apjukusi un sadusmota, jo nesapratu, kāpēc viņš tā bija rīkojies. Speciāli mēģinājis panākt, lai viņš man iepatīkas un tad paziņoja šo. Tā arī neuzzināju, kāpēc tā notika.
Domāju, ka jau esmu dabūjusi ”pa ausīm” par savu toreizējo skaļo protestēšanu. Bet es smagi maldījos. Pēc kāda laika es ļoti, ļoti iemīlējos puisī, kurš tikai pēc vairākiem gadiem spēja man atklāti pateikt, ka viņš ir homoseksuāls. Man ļoti sāpēja, jo es jutos piemānīta. Biju iekšēji apvainojusies uz visu pasauli. Jo es nezināju (vai arī negribēju zināt un apzināties), ka cilvēks, ko es tik ļoti mīlu, nemaz neinteresējas par mani kā vīrietis par sievieti. Bet laiks dziedē visas brūces. Un manī nav ne ļaunuma, ne naida pret homoseksuāliem cilvēkiem. Jo pats svarīgākais ir runāt vienam ar otru, uzticēties un skaidri pateikt savus nodomus un vēlmes.
P.S. Tagad man ir vairāki draugi-geji, kas man ir ļoti mīļi un tuvi cilvēki, ar kuriem es vienmēr varu atklāti parunāties.
