Pirms pāris dienām redzēju kādu skatu uz Tērbatas ielas. Bremzēm nošvīkstot, jauna sieviete tik tikko spēja nobremzēt savu sudraba krāsas Toyota Landcruiser džipu un nenotriekt pie zaļās gaismas pāri ejošo sadzērušos vīriņu.
Tajā brīdī es pievērsu uzmanību abu divu cilvēku sejām. Viņa izskatījās pēc jaunas biznesmenes vai svarīga biznesmeņa mīļotās – baltā blūzītē, zelta auskariem, atpakaļ atglaustiem matiem. Viņa acīm redzami kaut kur ļoti steidzās – pagriezienu veica ātri, sejas vaibsti saspringti, un, kad viņa tikko nenobrauca sadzērušos vīriņu, viņai sejā bija dusmas. Mašīnas logs bija vaļā, un niknums un nosodījums burtiski sprāga ārā no viņas skatiena uz vīriņu. Protams, ka tā ir tikai mana fantāzija, bet izskatījās, ka viņa dusmojas par to, ka kāds klumburodams ir iztraucējis viņas dzīves ātrumu. Viņas – jaunas, veiksmīgas un naudīgas – dzīvē viņai ceļš būtu jādod šādiem deklasētiem elementiem?! Nemūžam! Ja tu staigā pa ielu, tad staigā tur, kur viņa nebrauc!
Bija skaidri redzams, ka viņa nepiefiksēja, ka šai situācijā viņa bija vainīga, nevis vīriņš. Citādi viņa būtu kaut vai uz sekundi samazinājusi ātrumu.
Un tad ir šis vīriņš. Viņš, mierīgi smaidīdams, gāja pāri ielai tad, kad viņam zaļš. Ap gadiem 55-60, tāds, kurš šad un tad iedzer, bet galīgi ne bomzis. Jaka vaļā, šalle karājās, pavasaris viņam bija sācies. Viņš droši vien dzirdēja gan bremzes, gan redzēja to mašīnu, bet viņš vienkārši gāja pāri ielai. Pats aizkustinošākais – viņš uzsmaidīja mašīnai, kas viņu nesabrauca, un aizgāja tālāk. Mierīgs un smaidīgs.
Mani kaut kādā ziņā aizskāra šī dažu sekunžu drāma. Iespējams, tāpēc, ka tik krasi saskārās divas dzīves pozīcijas. Saskārās un aizgāja katra uz savu pusi. Bet priekš manis pāri palika stāsts – gandrīz vai teātra izrāde ar laimīgām beigām.
