Kādu rītu pamodos ar tracinošu domu, ka man vajag ādas jaku. Vajag, un viss! Turklāt sudrabainā nokrāsā. Pati vēl nobrīnījos par tādu vēlmi, jo ādas jakas man vienmēr ir šķitušas pārāk drūmas un neinteresantas. Tuvākās nedēļas laikā gan noskaidroju savas pēkšņās iegribas iemeslu.
Iegājusi pāris jauniešu auditorijai orientētos veikalos, atklāju, ka ādas jaku tur netrūkst. Arī Stockmann piedāvātajās dizaineru kolekcijās pamanīju pāris variantus savas iegribas apmierināšanai. Kad, acīm spīdot un aizmirstot par savu reālo finansiālo situāciju, piemērīju vienu no tām un jau biju gatava jaku pirkt (pat neskatoties uz pāris pogu trūkumu), sapratu, ka esmu kļuvusi par modes upuri. Tajā brīdī saņēmos un pateicu sev – stop!
Vēlāk, žurnāla Sestdiena modes lapaspusēs ieraugot publikāciju par ādas jakām, nonācu pie secinājuma, ka droši vien, katru dienu gan darba, gan personīgās intereses dēļ šķirstot n-tos modei veltītos ārzemju un vietējos izdevumus, dodu lielisku iespēju savai zemapziņai piefiksēt tur attēlotos apģērba gabalus. Un tad nu no rītiem mostos ar idejām, ka man vajag šito un to! Reiz tie bija mežģīņoti legingi un sarkanas augstpapēžu kurpes, tagad sudraba nokrāsas ādas jaka. Kas būs nākamais?
