Beidzot izdevās saskrieties ar vienu sen neredzētu draudzeni, kuru pēdējo pusgadu liku mierā, jo zināju – viņa ir svaigi iemīlējusies, tātad "nepieskaitāma". Iemīlējusies viņa esot joprojām, turklāt laimīgi, tomēr viena lieta bojā viņai dzīvi: pārāk daudz informācijas.
Izrādās, puisis viņai atklāti stāsta visu par savām iepriekšējām attiecībām, tai skaitā to, kāda katra ir bijusi gultā. Nav īsti skaidrs, kāpēc viņš to dara. Viņam pašam šķiet, ka tādējādi viņš pauž savu bezgalīgo uzticēšanos un nostāda manu draudzeni īpaši priviliģētā pozīcijā. Savukārt viņa pēc visiem šiem stāstiem jūtas kā sacensību zirgs, kuram tagad dots uzdevums pārvarēt visaugstāko barjeru.
Es (kā cilvēks no malas, kuram viegli runāt) to sauktu vienkārši par sliktu audzināšanu. Tomēr padoms "neņem to visu galvā" nestrādā, jo viņas galvā tas viss jau IR, turklāt ieriktējies uz palikšanu. Informācija sakārtota pa plauktiņiem un visnepiemērotākajos brīžos uzbur galvā dažādas ainiņas.
Cik daudz mēs gribam zināt par savu vīrieti? Daudz. Un mēs esam gatavas pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir – ar visiem viņa trūkumiem un pagātnes pieredzi. Taču diez vai mēs esam gatavas ielaist mūsu attiecībās vēl piecas sievietes, kuras caur šādiem stāstiem nenovēršami ienāk pa mājas durvīm – gluži kā dzīvas.
Starp citu, savu pagātni mana delikātā draudzene gan puisim pēc iespējas nepiemin, un šķiet, ka pret to viņam pretenziju nav…
