Palūdzu kādai draudzenei lai uzzvana viņam un pajautā cikos man viņu gaidīt mājās. Maigi sakot viņš lika draudzenei mani pasūtīt, tas nebija nekas jauns, viņš tā mēdza darīt, kad iedzēra. Biju jau pieradusi, tomēr tajā reizē tas ļoti aizķērās sirsniņā. Draudzene nolēma man izpalīdzēt un mēs gājām uz kādu klubu izklaidēties, aizgaiņāt. Tur satiku kādu senu paziņu Andri. Viņš izskatījās ne vairāk priecīgs kā es. Sākām runāt, Andris izstāstīja, ka viņam dzīvē pārāk neiet un es padalījos ar savu stāstu. Nolēmām, ka neļausim šīm domām sabojāt mums vakaru un gājām dejot. Mulsa saskatīšanās, uzsmaidīšana, roku pieskāriens mazliet zemāk kā būtu pieklājīgi. Andris piedāvāja iziet ārā, es nedomājot sekoju viņam. Iesēdāmies viņa mašīnā un sākām skūpstīties, Andris piedāvāja pavizināties, es mājās negribēju iet, tāpēc piekritu. Aizbraucām uz kādu nomaļu vietiņu un tad tas notika, mēs pārgulējām. Es, meitene, kura vienmēr ir apgalvojusi, ka krāpšana ir pats riebīgākais ko var izdarīt. Pats jocīgākais, ka pēc tam es to nenožēloju ne vienu brīdi, skatījos puisim acīs un smaidīju tā it kā nekas nebūtu bijis. Tomēr šis gadījums ar Andri atvēra man acis – es Oskaru nemīlēju. Es pametu Oskaru, jo Andrim izdevās man ieskaidrot, ka tādi kā viņš nemainās. Mums abiem ar Andri šis gadījums mežā lika paskatīties uz dzīvi citā šķērsgriezumā. Nē, šis stāsts nebeidzās ar manām un Andra kāzām. Es esmu laimīgi kopā ar citu puisi, bet Andris ir mans labākais draugs, pie kura vienmēr griežos pēc padoma. Seksa mums vairāk nav bijis un šaubos, ka būs. Tā sekss ne gluži brīvo meiteni padarīja pavisam brīvu un laimīgu.
/stāstu iesūtīja Elīna, 23/
