Ceļā no lielveikala uz mājām jau atkal uz ietves ievēroju mazās šļircītes. Mēģinu pierunāt bērnu doties uz citu rotaļu laukumu, jo šo jau aizņēmuši daži jauni vīrieši ar kaifa ķeršanai vajadzīgiem atribūtiem. Ceļā uz darbu autobusā man tieši pretim nosēžas izkāmējis pārītis ar neko neredzošu skatienu, galvas klanās, lūpas kaut ko mēģina runāt, bet acu plaksti neglābjami slīd uz leju, slēpjot lielās acu zīlītes. Dodos pie draudzenes Rīgas centrā un paeju garām puisim, kurš cenšas stutēt ne jau no alkohola noreibušu meiteni.
Nē, es neesmu policiste, es strādāju Cosmo. Nē, es nedzīvoju geto rajonā. Nē, tie nav tikai daži gadījumi. Nē, es nesaprotu, kāpēc radoši cilvēki publiski aizbildinās, ka apreibināšanās sekmē viņu radošo garu, un mediji tikai tiražē šos “domugraudus”.
Jā, man riebjas šie truli tukšie skatieni, un nav svarīgi, cik talantīgai vai degradētai personai pieder šīs acis. Jā, man ir bail, ka es vai mani tuvākie patrāpīsimies ceļā kādam, kuram deva svarīgāka par dzīvību. Jā, manā kvartālā lombardu ir vairāk nekā rotaļu laukumu. Jā, es domāju, ka Džims Morisons* bija ģeniāls.
